|
15. Mar 2008|09:47 |
Es elpoju klusāk, nekā tev šķiet, nekā tu vispār vari iedomāties.
No dusmām izdomāti nogurumi, ar niknumu izkrāsotas vīzijas, kluss juceklis mūsu galvās un zem tām, vajadzētu pieskarties, bet bail, ka sāpēs.
Bail, ka nepāries, ka iestrēgs domas vienā punktā līdz ar pirkstiem un ausu ļipiņām. Negribas palikt ķermeniskā apmātībā pavisam, vajag atstāt tās durvis vaļā, lai var izbēgt.
Atrast no tevis. Rāmi elpot un nomierināties.
Jo tu neesi tā vērts, velns, varētu pat teikt, ka tu vispār neesi, ja vien tev nebūtu ķermeņa, ar ko satvert mani un pienaglot sev klāt.
Varbūt pat saku – atnāc, bet tas nav pa īstam, dzirdi un aizmirsti.
Tam jāpāriet pavisam drīz, vēl izturēt kādu brīdi, kā kliedz mans ķermenis un prāts tam pretī, kā plosās nesamierināmās manis daļas, smadzeņu skaidas šķīst uz visām pusēm, deguns asiņo jau kuro nedēļu, tūlīt būs klāt tas brīdis –
vai nu mirs ķermenis, vai prāts.
Pieskriet tev klāt un iespļaut acīs.
Iesist sev pa seju, vēlreiz, vēl, līdz kāds sagrābj manas rokas un izlauž aiz muguras.
Sajust sāpes mugurā, tās lienot tālāk, caurdurot kājas un izgriežot potītes, lamāties kā jūrniekam, slāpējot asaru skaņu aiz necenzētām zilbēm.
īsu mirkli cīnīties ar sevi, tad padoties, pacelt gara rokas un ļaut fiziskajām aizsiet prātu ciet.
Plānot dumpi pret sevi, noklausīties un nosūdzēt, sagaidīt soda ekspedīciju un tikt nošautai pie sava godaprāta apdrupušās sienas.
Augšāmcelties, sarīkot apokalipsi, piedzerties, nožēlot grēkus, nepiedot, saskrāpēt sev plecus līdz dzidrām limfas lāsītēm.
Pamosties pēc brīža un piezvanīt tev.
Un nav bijis vērts tā plosīties un atstāt sevi izplatījumam par uzkodu, nekam nav bijis jēgas, es iekožu sev mēlē, bet tu jau brauc pie manis.
Man bail, man vienmēr bail.
Jo tas nepāriet, sasodīts, nāk un nāk, bet nepāriet. |
|