| |
[18. Jun 2012|08:54] |
Tiklīdz nogrūžu savas skumjas zem spilveniem, atnāk krampji, savērpj manas kājas groteskos leņķos, caurdur ķermeni atskabargainām sāpju stieplēm, pārvērš mani īdošā akmenī un nepāriet, līdz uzlēkusi saule. Saskrāpēta siena gultas galā un pārplīsuši kapilāri acu baltumos.
Man bail aizmigt vienai un vēlreiz pamosties.
Man bail sastapt spoguli, kurš rādīs patiesību. |
|
|