| |
[12. Jun 2012|00:52] |
Vemt asinis, izvemt dusmas, bailes, vientulību, kaunu un neiederību. Pieplakt alus kausam uzreiz pēc tam, censties aizskalot sevi, to stulbumu, to pārcentīgo pašanalīzi, mēģināt piecelties, tad pārdomāt, palikt pusceļā neērtā leņķī un sastingt.
Gribēt tevi, aizliegt sev par to domāt, kaisīt baziliku uz sliekšņiem, lauzt klaviatūras pār ceļiem, pārkost sev mēli, apstāties.
Izdzēst visu to do listi un censties pasmaidīt. |
|
|
| |
[12. Jun 2012|22:46] |
Kamēr mēs neskatījāmies, pasaule ir piedzimusi pilna dzeltenacainiem bērniem, kurus neuztrauc gravitācija, lietus vai hiēnu smiekli.
Kamēr mēs gulējām, cementa grīdās izdilušas sliedes no gaismas stariem.
Kamēr es klusēju, mums nav iemesla baidīties. |
|
|