| |
[10. Jun 2012|15:32] |
Tajā brīdī, piestājot kādā klusā un zaļā ciematā ar populāciju 17, es saprotu, cik ļoti esmu pieradusi pie urbānās anonimitātes, industriālās vientulības, pie asfalta, liftiem, oglekļa dioksīda, ielu baltajiem trokšņiem un metāla durvīm.
Pilsētā paslēpties ir vieglāk. Pilsētā neviens mani neredz, neatceras un netraucē. |
|
|