| |
[4. Maijs 2012|23:33] |
Man kļūst nelabi no jums, man vajag pauzi no sabiedrības, lai nesajuktu prātā. Zini, tik bieži gribas pacelt savas vēsās rokas un kraut. Ievilkt elpu dziļi un uzkliegt, jo varbūt tikai tā jūs spējat saprast. Kliegšana ir jūsu valoda, ar kuru mani maņu orgāni īsti netiek galā.
Man pietrūkst kaut kā, ko es baidos definēt. Nav bijis laika saprast un noskumt, dzīve rausta mani sadistiskos ātrumos un virzienos, vienīgais, kas mani vēl spēj uzmundrināt, ir lietus ritms pa viesnīcas palodzēm. Es ieskatos visos spoguļos, ko sastopu pa ceļam, tajos ir redzams vecs bērns ar nogurušām acīm, draiskām matu cirtām, kurās nodevīgi stīgo pāragri sirmot sākuši mati, biksēm, kuras pārāk centīgi ievēro gravitācijas likumus, rētainiem pirkstiem, kuros satverti kongresa bukleti kā vienīgais, uz ko dzīvē vairs var paļauties.
Tik daudz vienlaicīgu šāvienu, tik daudz pienākumu un uzdevumu, ka man vienkārši vairs nav spēka kaut ko pa īstam just.
Kaut kad jau aties. Atvilksies brīdis, kurā būs skaidrs, ka šitais jau ir kļuvis pārāk nežēlīgi. Un es nezinu, ko tālāk. |
|
|