|
2. Feb 2008|15:31 |
Slēpties no pasaules, līdz pienāk pirmdiena, līdz manās smadzenēs iesperas modinātājpulksteņa kliedzieni, saraujot sapņu diegus, izvarojot zemapziņas rāmo soļu ritmu.
Kliegt par naktīm. Kliegt pēc atbrīvošanas.
Skatīties tevī, neprasot pretskatienu, pretmīlu, precīzu atlikumu.
Vēlēties kaut ko un tūlīt pat aizmirst, jo nepiepildās jau šā vai tā tie tukšie sapņi, tikai reizēm uzplaukst to derdzīgās modifikācijas, parodijas par mieru un pilnību.
Nesaprast, cik ilgi vēl tā. Cik reizes var notikt viens un tas pats; ar savu aklumu dejot visu mūžu un nekad neiemācīties klusēt.
Atteikties, pirms nav par vēlu.
Varbūt citreiz. Gandrīz smieklīga mana dzīve, skatoties caur tavām acīm.
Gandrīz vajadzētu nomirt, pirms notiek vēl kaut kas.
Smadzenēs iedūries naida sērkociņš. Pasaule tūlīt sprāgs.
Un gribētos, ka manis dēļ.
Kaut šeit vispār kaut kas notiktu manis dēļ.
Turpināt.
Gaidīt.
Paļauties uz tavu naidu un apstāties īstajā vietā.
Ik minūti, kad tu klusē, es redzu savas vīzijas nākam un aizdedzinām sev kājas.
Kā ar skrūvgriezi pa savu seju meklējot smaida drupačas.
Nav nevienas. |
|