Emils

Visuma pētnieka atskaite!
Šodien jūtos pilnīgi nekā - Laikam mans kosmosa kuģis šonakt lzidojis caur kādiem magnētisko anomāliju laukiem!BRrrr Galva takā galertā izvārīta!
Tātad - paveroties pa iluminatora logu - ieveroju ,ka mans kuģis tuvojās kādai jaunai saules sistēmai.Atrodoties tiktālu visumā - zinu ,ka par šo planētu nekas nav zinams un man ir visas iespējas atklāt ko jaunu un nebijušu!
Paēdu brokastis,nomazgajos un uzvilku savu kosmosa petnieka uniformu.Iesēdos krēslā pie vadības pults.Samazināju ātrumu - samazināju leņķi ,ieslēdzu korpusa dzesēšanas sistēmas un lēnām gatavojos ieiet planētas orbītā!
Nolaišanās pagaja gludi un nu mans kuģis jau lēni planē pār akmeņainiem landskeipiem,meklējot vietu kura būtu apskates vērta.
Kādus 10 km sev priekšā pamanu dīvaius akmeņu veidojumus un lauku - kur nolemju nosēdināt savu kuģi.
Mana sāpošā galva man traucē izbaudīt dīvainās ainavas skaistumu.
Samazinu augstumu un ātrumu līdz pāris metriem
un nu jūtu ,kaā kuģa šasija atdurās pret akmeņiem.Nošņāc hidraulika,dzineji samazina jaudu un lēni griežas līdz pilnīgi apstajas.
Izsledzu visas iekārtas un nolemju doties apskatīt planētu un veikt nepieciešamos mērijumus.
Caur iluminātoru cenšos saskatīt vai ārā ir skābeklis - nez kādeļ skats nav diezko labs ,bet atverot lūku saprotu ,ka elpot var - laigan sajūta ir tāda ,ka te viss smird pēc zivīm,vai kautkā līdzīga(neviļus nāk prātā vakari ,ko mājās būdams,pavadiju pie savas draudzenes pavēderes)
Novelēmu uzvilkt skafandru!
Pa atvēro lūku ieliecos ārā un paņemu savu kedu - kas man kalpo ,kā galvenais - gravitācijas mērīšanas aparāts.Kārtīgi ievēzējos un plivinu kedu ........lido un BAMS!Jā gravitācija ir.Izdaru ierakstu žurnālā.Un dodos lejā pastaigāt un apčolēt apkārtni.
Sperot pirmos pāris soļus gaisā paceļās putekļi.Nolēmu doties dīvaino akmeņu krāvumu virzienā!
Pec nepilnas stundas ,ko pavadiju rāpjoties pa akmeņiem - krītot un neganti lamajot savu skafandru un Gravikedu(ierīci ar ko meriju gravitāciju),esmu nonacis pie akmens krāvumiem ,kas nu majestāstiski slejās debesīs.
Manu prātu atkal satrauca dīvaiā smaka ko sajutu - savā skafandrā,tā atkal bija tā siļķveidīgā smaka.Pēc rūpīgas skafandra apskates nekonstatēju nekādus manāmus bojājumus - tādēļ nolēmu noņemt ķiveri.Noņemot manu aizsarggalvassegu es ievilku nāsīs patīkami vēsu gaisu - tas bija sauss un patīkami vēss.Sapratu ,ka planēta nebūt nesmird- tas ir mans sasodītais T krekls :-(
kas tik neganti smako!Pec mirkļa locīšanās un stīvēšanās esmu atbrīvojies to traucējošā krekla un skafandra.
Atvēru konteineri ko - pagarā šņorē vilku sev nopakaļ-iemetu tur kreklu,gravikedu(ierīci ar ko meriju gravitāciju) un pa virsu iebāzu savu skafandru.Nolemu konteineri atstāt te un vēlāka atgriezties tam pakaļ.
Mirkli apdomājot ko man vajadzētu ņemt līdzi - nolemu paķert GRAVIKEDU( ierīci kas.........)
Akmens krāvumi,patiesība izrādijās kautkādu celtņu drupas.Pēc stundu ilgas apskates - uzdūros alai ,kas itkā veda iekšā vienā no celtnēm.Uzmanīgi pinacu pie ieejas un mēģināju saskatīt kas slēpjas tumsā.Ikšā valdija melna nakt,pēkšņi atcerējos mājas un draudzenes pavēderi(nezinu kādēļ).Kā pieredzējis adventuris nolemu veikt vides izpēti un tikai tad plānot doties iekšā.
Šim nolūkam paņēmu līdzpaņemto GRAVIKEDU (nu jūs zinat).Iesēju to garā striķī un iemetu alā.
Izvelot ierīci no tumsas konstateju ,ka tā ir neskarta un varu droši doties iekšā.
Lēni,sperot soli aiz soļa - iegrimu tumsā.Atkal atcerējos to sasodīto pavēderi ( nu kādēļ viņa man neliek mierā?)
Cenšoties atgaiņāties no domām par pavēderi,kas tumsā sāka šķist tik reālas un īstas,es paklupu aiz kāda akmens
un krītot spēcīgi atsitos ar zodu pret akmņaino zemi.Tāds kā sāpju zipsnis izskrēja caur manām domām (par pavēderi).
Attapus guļam uz zemes ,nasīs un mutē jutu smiltis.Te mana pieredze un dzelžainā loģika nonāca pie atzinuma ,ka nepieciešams Iedrgt gaismekli.Taustijos gar savu petnieka uniformu līdz sataustiju lukturi.Piecēlos uz ceļiem un uzvaroši izstiepu lukturi sev priekšā,lai iededzot gaismu tā pāršķeltu uzmācīgo tumsu.Taustot lukturi mēģināju atrast slēdzi un pec krietna brīža sapratu ,ka priekšmets ko turu rokā ir ...nekas cits kā Gravikeda(ierīce ar ko - Ā tu jau zini)
Nolamāju gravikedu,pavēderi un šo sasodīto tumsu - samekleju lukturi un iededzu to
Gaisma nebija pārāk spēcīga un kustinot gaismekli tas raustijās - dzisa un iedegās- to es saucu par luktura raustīšnos.Tas man atgādināja... nē nejau to,tas man atgādināja kā bernudienās gāju nēģot,atcerejos upi ,nakti un ievu smaržu - jo nēģot jau jāiet pavasarī ,kad ievas zied.Jāa te gan tiaki sausais gaiss un putekļi FUJ!
Nospļāvos un sāku lūkoties apkārt.Es atrados tumšā alā - ko es te daru?????hmmmm/:-(
Atguvies ,devos dziļāk - pretīm piedzīvojumiem un adventūrēm.Jutos kā tāds 3D spēļu varonis
,kurš dodas iznīdēt kautkādus mošķus.Vienā rokā gaismeklis un otra savā dzelžainajā tvērienā sagrābusi gravikedu.Alas sienas šķita ļoti gludas - gluži kā cilvēku roku cirstas(atkal atcerējos draudzeni)
Tā sperot soli aiz soļa es jutu ,ka tuvojos kautkam - nezinu kam bet kautkam LIELAM un nozīmīgam.
Te pēkšņi sajutu ,ka manai kājai kautkas pieskarās-paspēru pāris soļus un pagriezos lai paskatītos atpakaļ.Sajutu ,ka kautkas tur manas kājas,zaudeju līdzsvaru un šausmām sejā kritu.
Šis kritiens vilkās tikai mirkli ,bet bailes kas pārņēma mani - tās mani paralizēja.
Mans ķermenis atsitās pret zemi,sajutu kā ar elkoni sāpīgi atsitos pret sienu.
Attapos guļam uz zemes.Leni pavērsu baterijas varo gaismu uz kājām
un pamaniju,ka tās sapinušās kautkādā auklā ,kuras gals bija piesiets pie Gravikedas(ierīces kas mēra gravitāciju un visu laiku maisās pa kājām).Atcerējos pavēderi un to ka pats piesēju kedai auklu.
Saņēmu lukturīti zobos,atsēdos sēdus un atbalstijos ar muguru pret sienu.Atmudžināju auklu un pieskaroties ar elkoni sienai - sāpēs sarāvos,iekliedzos un lukturītis izkrita no mutes.
Lukturītis nokrita zemē un nodzisa.
Dusmās metu gravikedu pret sienu un negantu dusmu pārņemts sāku kliegt un lamāties.
Satausiju lukturi un pēc ilgas kratīšanas un dauzīšanas izdevās viņu pierunāt spīdēt.
Vārgajā gaismā centos atrast kedu bet nevarēju saprast kur esmu viņu aizsviedis - devos dziļāk tunelī.Ejot dziļumā uz alas sienaam sāku ieverot dīvainus cimbolus,bet koncentreeju savu uzmanību uz Gravikedas (iekārta ,kas ........)meklējumiem.
Nevarēju izskaidrot kur palikusi keda???Varbūt tuneļa iekšienē ir mazāks gravitācijas lauks un mans metiens to aizsviedis daudz talāk ,kā tas būtu uz zemes????
Bet varbūt kautkas to paņēmis?Es iedomājos kā kāds neiedomājami šausmīgs monstrs skrien pa tuneli uz savu migu,manu kedu turēdams savos ilkņos.
Sāku iet lēnāk un ieklausīties apkārtējā klusumā.Pēkšņi sev ai muguras sadzidrēju tiko dzirdamu skaņu,kas līdzinajās tādai kā šļūkšanai.
Tikai tagad atskārtu kādās briesmās esmu sevi iegrūdis - Nezvers ir paķēris manu kedu bet tā taču joprojām ir iesieta auklā ,kuras otrs gals ir apsējies ap manu kāju.Šļūcošā skaņa noteikti radās no tā ,ka striņis velkās pa zemi.Es gandrīz jau jutu kā striķis nostiepjās- iedomājos kā nezvērs mani aizrauj pa alu
un savā migā saplosa.Es apstājos un aizžmiedzu acis- gaidiju nāvi.Domās lādēju sevi un zvērēju ,ka nekad vairs neceļošu viens.Atcerējos pavederi un visus jaukos mirkļus ko tā man sagādāja-es domāju draudzene!
Gāja mirkļi bet nekas nenotika - striķis nenostiepās mani neviens nerāva.
Leni pavēru aci un saku skatīties apkārt.Viss bija kluss un nekas nekur nešļūca.
Leni pagriezos un paskatijos - pie manas kājas bija striķis - un turpat pāris metru aiz muguras -putekļos guleja Gravikeda(iekārta kas sagādājusi man tik daudz raižu)!
Tagat sapratu ,ka ta visu laiku vilkusies man nopakaļ un radijusi šļūcošo skaņu.
Nospļāvos - tiešām draņķīga diena.Apskatijos uz apkārt - nu bija pazudušas arī sasodītās tuneļa sienas!!!!!Nolemu ,ka man sākušās halucinācijas!Nolādēts ka es ienīstu to bateriju!
Gaisma te parādijās te atkal nodzisa.Es sāku kratīt lukturi,atkal iesāpejās mans sasistais elkonis.
Beidzot tas sasodītais lukturis sāka spīdēt,un man par lielu izbrīnu,sāka spīdēt ar spožu gaismu,pēkšņi ievēroju ,ka telpa kurā es stāvu nav vis pieputejušais tunelis- tunelis izrādijās ir tikai koridoris lai nokļūtu majistātisko akmens celtņu iekšienē!
Gaisma no mana vārgā luktura atspīdēja uz kautkādām bumbam kas karājās augstu virs manas galvas.
Šīs lodes -itkā uzlādējās no manas niecīgās gaismiņas.Likās ,ka tās ,ka luminiscējoši pulksteņa rādītaji sāk spīdēt.Bet tas nebija blāvs atspīdums ko rada mans lukturītis,bumbas jau spīdēja daudz gaišāk par manu lukturīti un piepildija visu zāli ar gaišu gaismu.
Izrādijās ,ka esmu nonācis tāda kā garā telpā ,gar kuras sienām ir milzīgas kollonas starp kurām karājās milzīgie gaismekļi.
Sapratu ,ka planēta ir apdzīvota vai - tada bijusi agrāk.

Current Mood: calm