tas lauž kopā.
zini, kas sāp visvairāk?
nejau tik stipri duras tas, ka tavas lūpas skūpstīja vai skūpstīs citu,
kaut teici, ka pieder tās man,
bet gan duras to neskaitāmo melu dēļ.
par vārdiem izteiktiem un solījumiem dotiem, kuri tik tukši un velti.
cik gan tie lēti man liekas, simto reizi nākuši pār lūpām tavām un kādai naivai teikti, kārtējai.
šķiet, ka sirds mana tevis sadragāta kļūst,
arvien vairāk , vairāk un vairāk..
tā it kā vētra gājusi pāri ar nemēramu postīt spēju, saproti?
nemēramu.
bet varbūt vēl grūtāk ir ar patiesību aprast.
aprast, ka es, šī mazā, dumjā meitene, kurai šķita, ka šo reizi viņa mīlēta būs, kurai šķita, ka acīs tavās viņai augsta vērte,
es esmu tik mazvērtīga un lieka tev.
tik maza un dumja. sapņotāja.
jāteic, es nīstu tās dienas,
kad lūdzi, lai esmu tev blakus, kad stāstīji par saviem dzīves ideāliem un mēdzi tos sasaistīt ar mani,
nīstu dienu, kad sapratu,
ka kļūsti par manu spēku un drosmi, par prieku un bēdu, par gaisu, sauli,
kļūsti par manu laimi.
vai tā mīlestība?
vai mīlu es tevi? mīlēju?
teikšu, esmu par gļēvu, lai atzītu ko tādu, bet nenoliegšu.
es tikai klusēšu, jo ko gan man teikt, ja sakāmā vairs nav un spēks ir izsīcis.
nē, nav man spēka.
viss ir izteikts un es jūtos brīva.
paldies.

dažreiz mūsu mīlestība tiek  pārbaudīta, lai noskaidrotu, cik stipri esam gatavi cīnīties.