man tik ļoti negribas šonakt sēdēt mājās.
un nekas nenotiek.
gribu ar j laukā iet.
nav svarīgi, ka tik auksts.
lai gan ir, bet vienkārši pastaigāties.

Kas man rūp? Diezgan nožēlojami jūtos, kad man uzdod šāda veida jautājumu.
Galvā skraida personas, notikumi, priekšmeti, arī es kaut kur pavizu - neizbēgamais egoisms.
Bet, ko no tā visa, lai izvelku un piedāvāju jums, kā manu rūpi?
Mīlestība - egoisms divatā. Tā man rūp vairāk par manu īso dzīves ikdienu, manu pašu un varbūt pat manu ģimeni.
Bet nē, es nedrīkstu būt grēciniece un nievāt, un nenovērtēt savu ģimeni, tāpēc mēģināšu teikt, ka vissvarīgākais, kas man rūp ir manas ģimenes labklājība.
Es bieži vien esmu tēlojusi auksto sniega karalieni, kurai sirds ir ledus gabals, kas neko nejūt, kurā neieplūst asins.
Tēloju. Jo tā jau ir, ja tev ir dota tāda loma, tu to tēlo, cik vien labi spēj, neskatoties, vai tā ir tava būtība vai nē.
Negribas jau izgāsties!
Diezgan nožēlojami.
Mana ģimene. Kaut varētu manas rūpes izdzēst, kaut nebūtu par ko raizēties. Bet dzīvē jau tā nenotiek.
Rūp man mana mamma, dzīves pabērns. Mūžu dienu skrien, cīnās, bet dzīve tā kā liela lāpsta viņai atsit spārnus un aprok dziļi zemē, tā, ka pat suņi nevar uziet.
Ko darīt? Padoties? Nē, tik vāja es nevaru būt un nebūšu. Butu es noteicēja, apdalītu manu mammu un ieliktu zelta būrīt, kā smalku putniņu, bet nespēju.
Man rūp mana mīlestība. Kaut gan bieži vien esmu īsta antialtruiste, domāju tikai par sevi. Būtu vairāk mācījusies daoismu, zinātu,
ka vispirs ir jāciena cits cilvēks un spētu sasniegt savu apgaismību. Bet mana apgaismība bāla, nevaru saredzēt,
tāpēc tik ļoti bieži nokļūdījos un izspēlēju nepareizās kārtis, un izteicu nepareizās likmes.
Zaudēju! Ieķīlāju sirdi un tagad esmu mūža parādnieks, laikam jau brīvprātīgs. Negribu nemaz atdot parādu.
Tā ir mana drošība.
Ko gan, lai vēl piemin. Kas tad es būtu par cilvēku, ja nepieminētu sevi. Var jau teikt, ka pārāk liels egoisms, bet, ko lai padara.
Man rūp, kas ar mani būs pēc dienas, gada. Man rūp, par ko es kļūšu. Man rūp, vai man būs maize, ko likt uz galda un man rūp, vai es spēžu izdarīt visu, ko prāts teic priekšā!
Bet visu jau nosaka liktenis un ko gan es mazais muļķa cilvēciņš spēju padarīt lietas labā. Neko.
Es varu tikai rūpēties, radīt vēl un vēl rūpes un cerēt, ka rīt būs labāka diena, ka saule spīdēs gaišāk, un es smaidīšu plašāk.

.. jo man riebjas tava attieksme.
man riebjas, ka nesaproti.
man riebjas, ka tev šķiet mazvērtīgs, tas, kas man svarīgs.
man riebjas, ka tev ir tik viegli mani sāpināt.
man riebjas, ka tev par to visu nav ne mazākie sirdsapziņas pārmetumi.
man riebjas, ka man tā visa dēļ ir jācieš.
man riebjs, ka tu pēc tā visa uzdod muļķīgus jautājums.
man riebjas, ka tu nespēj atvainoties.
un man riebjas, ka esmu tā naivule, kurai nav vienalga.
man vienkārši riebjas.