es šodien apraudājos, jo runāju ar evuci. nē, bet nu varbūt beidzot esmu viņai pateikusi, ko īsti domāju, pateikusi, to, kas mani vienkārši grauž jau til ilgu laiku. tikai žēl, ka tas viss notiek tikai tgd, nu kad viņa brauc prom un esnezinu, kad viņu satikšu un vai vsp vēl satikšu.
edomājos, kā būs lidostā. negribu to brīdi, kad stāvēsim un noskatīsimies uz to, kā viņi aiziet un kā paceļas lidmašīna. kādreiz domāju, ka man būs tik viegli viņus pavadīt un tā, bet nu es maldījos. tgd pat liekas, ka bail man evuci laist prom. vnm, lai kas arī notiktu, zināju, ka viņa ir tepat, tikai 10 min gājienā, bet kā būs, kad viņi abi būs tur, pāri okeānam.