Atmiņa cilvēkam ir kā smalka zīda aukla, kurā viņš saver savu pārdzīvojumu drumslas, lai tās saglabātu savas personības sakarā. Atmiņa ir cilvēks pats. Tikai tās dēļ viņš rītu varēs būt tas pats, kas bijis vakar. Un, ja viņš baidās no nāves, tad tikai tāpēc, ka nav pilnīgi drošs, vai šī atmiņas aukla nepārtrūks, vai viss, kas tajā uzvērts, atkal neizkaisīsies, jo tā būtu iznīcība..
***
Nosēsties zem debesīm un padomāt par to, kas gan mēs esam un kādiem mums jābūt, kas mums ir jājūt un kā mums justies. Padomāt par to, kāpēc mums ir jāsmaida bailēm acīs skatoties un jāraud laimes pieskaroties. kas gan ir tas, kas mūs šeit tur, uz zemes!? Kas ir tas kas liek mums izvēlēties. Izvēlēties starp paradīzi un zemi. Starp ceļiem, kurus iet un kurus no tiem noiet – tos gaišos ar silto vēju un laimes čukstiem  vai tumšo pagari, kurā saule neiespīd un dvēsele pagrimst, kur vientulība un smaga nasta tevi smacē, garās bezmiega naktis un bailēm pārbāztie sapņi, jā, ir mums par ko izvēlēt.. Un par mīlestību mums iespēja izlemt – kuru un kā mēs mīlēsim, proti, ar sirdi vai prātu, acīm vai miesu, izvēlēt cik stipri un ilgi mēs mīlēsim – gadu, piecus vai pat mūžu un mūžam!?..
Mums ir izvēle – vai mīlēt?