April 17th, 2021

• .
• 4/17/21 10:59 pm

• 

  " Manas acis pildījās asarām, bet raudāt nebija iespēja. Raudāt ir nodot. Skaņu norīt un nekliegt, es pieņemu visus mammas sitienus un arī dažreiz asiņo deguns. Es neapdošos, es zinu, ka es esmu vērta mīlēt un šis un šis viss, kā viss pārējais, ir tikai pārbaudījums, lai zinātu cik stipra es esmu. Mam, es esmu ļoti stipra. Tici. “žvinks” pa ausīm 

  -vācies krupene palādētā!, 

  Un es klusi aizgāju, nesakot ne vārda, nepieliekot soli, neizrādot nevienu no milijons emocijām . Tāda ir spēle. Es zinu kā būt stiprai. Tā ir tikai šodien.

   

  Es gaidu uzņemšanā. Manas rokas klāj jauni zilumi vēl tādi smieklīgi vecāki dzeltenumi, mans deguns iespējams ir lauzts un es esmu ļoti nokritusies svarā. No manis nes netīrība, jo ir tikai trešdiena un līdz vannas dienai vēl nedēļa un 3 dienas. 

  Mani pieņem sieviete gados

  -       Es zināju, ka viendien Tu atnāksi. Tu pārlieku daudz zini par šīm lietām un vainām. Man bija nojausma, ka ar Tevi kaut kas nav labi un viendien tev vajadzēs balstu. Tu esi viens no tiem stipriem. 

  .. – un atkal -  un atkal šie vārdi ! jā, es esmu, es tik ļoti cenšos. Iekšā derdzas, vai šī ir tā pati spēle? Vai jau cita. 

  Ārsts mani apskata un daudz reizes šūpo galvu. Es brīžiem nevaru saprast un nedrīkstu jautāt arī -  kaut kas ir salūzis manā ģimenē vai arī manī? Jeb tā vēljoprojām ir spēle, kuras gaitā mums ir jāmāk staigāt tā ka grib citi un runāt tieši to, ko vajag dzirdēt. Es neprasu. Es tikai māju ar galvu un saku “labi”. 

  -       Es tevi pašlaik atlaidīšu mājās, paņem dažas mantas, to, kas Tev dārgs un rīt mēs tiksimies šeit pat .

  -       -labi

   

  Nakts. Mam smejas.

  gaiss ir dusmīgs. 

  Viņa uzvāra ūdeni melnajā katlā un lej man pāri pleciem. Mana āda čokurojas zem tvaikiem un es apturu kliedzienus aizspiežot muti. 

  _ - jūti!!! Es gribu, lai Tu jūti manas sāpes!!! Tā es jūtos, kad tu stāsti, kas mājās notiek svešiniekiem! UN nākamā zvelme ar verdošo ūdeni pārgāžas pāri galvai un rokām. 
  Pēdējā šalka tika uz vēdera un katls ietriecās sejā. 

  Pasaule ietinas. Tumsa.

   

  Rīts. Pelējums.

  Es rūpīgi pētīju savu ķermeni, čūlas uz rokām, kājām, vēders -  laikam vistrakāk. Sāp, bet var izturēt. Abas acis sarkanas, lūpa pārsista. Es svīstu arī un man nedaudz sāp. 

   

  Un ja nu viss ir tomēr tā ir spēle? Ja aizmukšu un es zaudēšu. Zaudēšu mammu, māsu, brāli… ģimeni. Es klusi pielavos pie mammas durvīm un ieskatos istabā. Mamma smaida, es nedaudz nobīstos no asa un strauja apskāviena. IR TIK SILTI. Mana mīļā mamma. 

  Un viss ir labi. Mamma smejas un mēs gatavojamies brokastīm.

  Es uzvarēju."

   

• 0 commentsLeave a comment