urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz Surviving Surviving sofuciitim@inbox.lv madara 2013-12-14T12:37:17Z 2013-12-14T12:37:17Z urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:64841 2013-12-14T14:28:00 2013-12-14T14:28:00 2013-12-14T12:37:17Z 2013-12-14T12:37:17Z Datumam, es domāju, nav ar to nekāda sakara, bet tas tomēr paliks atmiņā kā Melnā Piektdiena. <br />Kad kas tāds notiek ar cilvēku tev blakus vai turpat tuvumā esošu, asaras un eksistenciāli jautājumi ir neizbēgami.<br /><br />Aizdedzu svecīti un saku 'paldies', ka viņu pazinu. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:64612 2013-12-13T01:27:00 2013-12-13T01:27:00 2013-12-12T23:31:32Z 2013-12-12T23:31:32Z Būt par savu iekšējo un kāda, iespējams, ārējo varoni ir grūtāk nekā man likās.<br />Nedēļas laikā izdarīt semestra darbu šķiet teju neiespējami. <br />But I'm still here. Still breathing, although šķiet ka kkur izgaistu. <br />Pieprasījums pēc miega aug ar katru minūti, bet piedāvājums tieši proporcionāli sarūk. <br />Šis ir tas brīdis, kad man nepieciešams pāragrs Ziemassvētku brīnums un vēlams klons. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:64337 2013-12-02T20:58:00 2013-12-02T20:58:00 2013-12-03T10:45:06Z 2013-12-03T10:45:06Z Esmu atpakaļ. No divām dienām brutāla bridža un trim ar pusi brutāla ceļa mašīnā. <br />Viegli nebija, bet jaunas pieredzes vnm ir vajadzīgas. Čehija, īpaši tas nostūris, kurā bijām, ir interesanta vieta ar savām bāru un alus tradīcijām. Cilvēki friendly enough un vsp nesūdzos. <br />Tikai tgd, atgriežoties atpakaļ, pārņem vēlme, lai es tā varētu visu laiku - vnk braukāt apkārt un satikt cilvēkus, spēlēt bridžu.. Bez skolas, bez darba, bez visādiem vietējiem stresiem. <br />Pirms aizbraukšanas man bija nervu sabrukums full mode on. Tgd, domāju, ka jārēķinās ar vēl dažu tādu pašu iespējamību. Galvenais ir pārāk daudz nedomāt. Galvenais ir vnk darīt. Jo, ja sākšu domāt par to, cik un kas man vēl jāpaveic, tas tiešām var labi nebeigties. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:64214 2013-11-05T13:02:00 2013-11-05T13:02:00 2013-11-05T11:17:49Z 2013-11-05T11:17:49Z Tā virspusēji skatoties man viss ir un, piemēram, māsa nesaprot, kā man var būt rudens depresija. Darbs ir, skola ir, vīrietis pie sāniem ir, hobijs ir, draugi arī ir.. Bet kkas tajā manā domāšanā to visu izķengā ārā. Darbs nav tāds kā gribētos, skolā parādi un slimošanas dēļ nedēļu tgd neesmu bijusi un pat bez slimošanas stipendiju jau otro mēnesi nevaru dabūt, vīrietis ir tāds, kurš manis dēļ cauri ugunij ies, ja vajadzēs, un dažreiz man liekas, ka tieši tas ir tas, kas man kkādā ziņā traucē, iekš sava hobija I totally suck un meklēt un pievērsties jaunam man ir slinkums, un drīz vien es palikšu bez draugiem, ņemot vērā manu iesaistīšanos sabiedriskās aktivitātēs un vispārējās sarunās ar viņiem.. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:63892 2013-10-07T22:14:00 2013-10-07T22:14:00 2013-10-07T19:29:08Z 2013-10-07T19:29:08Z Kad nevar izšķirties, vai viss dzīvē ir vienkārši vai tomēr nekas nav vienkārši, tad vienā brīdī saproti - nu, nav ne viens, ne otrs. Jo ir lietas, kas ir gaužām vienkāršas. Melnas vai baltas un viss. Tādas viņas ir, par tādām viņas ir jāuzskata un ar tādām viņām ir jātiek galā. <br />Un tad ir lietas, kas nav ne baltas, ne melnas. Un tās nekad nav vienkāršas. Attiecības ar cilvēkiem vienmēr būs tieši tādas - ne melnas, ne baltas. Un ne - vienkāršas. Īpaši attiecības ar tuvākajiem. <br />Tagad arī es mācos tikt galā ar notikumiem, noteikumiem un dzīves piespēlētām situācijām, ar kurām nekad agrāk nav nācies tikt galā. Tāda parādās no jauna, atkal un atkal. Tikai dažreiz viņas ir krietni vien uzkrītošākas un izlecošākas. Tieši viena šāda situācija pašlaik ir ienākusi arī manā dzīvē. Pateicoties iepriekš izdarītām izvēlēm, pateicoties faktam, ka mans čalis ir tik ļoti jaunāks par mani, pateicoties viņa vecāku "rūpēm" un "tālredzībai". Īsi un konkrēti izsakoties - vēl aizvien pasaulē parādās cilvēki, kam es nepatīku kaut vai vnk aiz zila gaisa. Un tas ir kkas, ar ko man ir jāmācās sadzīvot. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:63703 2013-08-20T21:59:00 2013-08-20T21:59:00 2013-08-20T19:03:15Z 2013-08-20T19:03:15Z istaba almost completed. vnm jau atrodās lietas, ko darīt un gribēt, bet tā, lielos vilcienos (un tramvajos), grīda un skapis are finished, durvis arī pieķēru, dream-catcher all mighty ir pielikts un plaukti pašķiroti. Tgd tik' paklājs jāizdauza, jācer, ka grīda netiks ļoti ātri nošvīkāta un jāpieliek doma pie gultas pārklāja. jēi. bet man patīk. vajadzētu šitā biežāk sev kādus prodžektiņus uztaisīt. (: urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:63440 2013-07-29T18:57:00 2013-07-29T18:57:00 2013-07-29T16:02:44Z 2013-07-29T16:02:44Z Dažreiz sarunas nepalīdz. Ja iestrēdz kādā vidusfāzē un tā arī netiek līdz "izrunāšanās" pasākumam, tad varbūt labāk nemaz nesākt.. Viss, ar ko vari palikt, ir rūgta garša mutē un tāds pats rūgtums sirdī, kam līdzi atnāk apziņa, ka, iespējams, tu neesi pietiekami labs cilvēks. Neesi pietiekami iejūtīgs, uzklausošs, pacietīgs un līdzjūtīgs. Neesi gana. <br /><br />But then again: there's only as much of you as there is. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:63052 2013-07-19T14:15:00 2013-07-19T14:15:00 2013-07-19T11:17:56Z 2013-07-19T11:17:56Z - Es brīdinu, ka man ir talants atgrūst cilvēkus.<br />- Es zinu. Tu jau vienreiz mēģināji. Es vnk nelaidu vaļā.<br /><br />And on that note es laižos uz nedēļu uz laukiem. <br />Cheers, my darlin's. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:62785 2013-07-09T00:12:00 2013-07-09T00:12:00 2013-07-08T21:19:40Z 2013-07-08T21:19:40Z Smiekli nāk. Šoreiz tikai un vienīgi par sevi. Nezināju, ka māku iekšēji būt TĀDA drama queen. Jā, scenāriju iztēle man strādā, bet šitā jau bija samērā augsta pilotāža. Toties par emociju gammu sūdzēties nevaru. :P urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:62594 2013-06-29T21:19:00 2013-06-29T21:19:00 2013-06-29T18:26:02Z 2013-06-29T18:26:02Z Ir dienas/reizes/periodi, kad ir labi. Un tad tādi, kad ir slikti. Kad ir pienācis tas ne tik spožais periods, jāliek sev izvēlēties mazākais ļaunums - konstanti murgi miegā vai konstanta puņķošanās nomodā.. <br /><br />Un man domāt, ka tomēr ir grūti atrast kādu, kam ir lielāks talants cilvēku atgrūšanā, kad viņi vajadzīgi visvairāk, kā tas ir man. And right when I thought I was getting better with people..<br /><br />Nepareiza ķīmija smadzenēs ir kā parazīts - tā nogaida īsto brīdi, kad plaisas sienā ir palikušas kailas un neaizsargātas un tieši tad ar visu sparu metas iekšā un izplēš tās tik lielas, cik vien spēj..<br /><br />Life. Happening. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:62343 2013-06-25T17:53:00 2013-06-25T17:53:00 2013-06-25T15:00:11Z 2013-06-25T15:00:11Z Ik pa brīdim pieķeru sevi pie tādām domām.. kuras man agrāk nekad nav bijušas.. par daļu no kurām es esmu smējusies.. kuras dažkārt šķiet vnk muļķīgas vai traģiskas. Bet tāda jau arī ir mana dzīve šobrīd - tāda, kāda agrāk nav bijusi, par daļu no kuras es smejos un visā visumā muļķīga un nedaudz traģiska. :P Es priecājos. Es dzīvoju.<br /><br />Un Jāņi bija forši. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:62005 2013-06-18T21:11:00 2013-06-18T21:11:00 2013-06-18T18:17:57Z 2013-06-18T18:17:57Z 2.3 dienas pie jūras - nekādu sakaru, nekāda interneta vai sabiedrības. Klusums, miers, jūra, saule, vējš un nedaudz lietus. Teltis, odi, aliņš un vēl četri kolosāli cilvēki, ar ko čilot vēl un vēl.. Ir tik labi, ka vari pavadīt pāris dienas ārpus visa un visiem, iepazīt sevi un dažus citus cilvēkus un redzēt viņus bez nekādām ikdienas rūpēm, pārdzīvojumiem un citiem brīnumiem. Smieties ar viņiem kopā, kamēr šķiet tūlīt sametīsies krampji vai aptrūksies elpas. Atkal un atkal. <br /><br />Paldies Mikum un Robim par pasākuma norīkošanu un Artūram ar Ausmu, ka arī bija daļa no tā. <br />Paldies kosmosam, ka deva mums laiku un vietu to visu īstenot un izbaudīt. (: urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:61794 2013-06-02T19:08:00 2013-06-02T19:08:00 2013-06-02T16:26:07Z 2013-06-02T16:26:07Z Piekususi. Pāris naktis ar ļoti raustīgu miegu laikam to nodara cilvēkam.<br /><br />Zini, eksistē tāda sajūta - uz robežas - pilnīgs atlūziens, kad šķiet - plivinies gaisā.. Pēdējās dienās katru reizi, kad mani piemeklē šis brīdis, viņš nekad nav viens. Viņam vnm līdzi atnāk tāda maza laimes sajūta. <br /><br />Ja par to ļoti nepiedomā, tā ir TIK kolosāla sajūta. However, if you do think about it, it's scary as hell. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:61502 2013-05-26T15:01:00 2013-05-26T15:01:00 2013-05-26T12:21:52Z 2013-05-26T12:21:52Z Visam pienāk pirmā reize. [Mans tēvs teiktu "Ne visam". Bet.]<br />Arī tam, kad negribot pazūd pāris stundas tavas dzīves, lai gan sākotnējais plāns bija sēdēt mājās un skatīties filmas. Un tad plāns bija paskatīties, kā cilvēki ballītē izklaidējas. Plānā nebija iekļauta mana nesankcionēta lidošana pa Jaunogres privātmāju rajonu un neskaitāmu zilumu un pušumu uziešana nākamajā dienā. <br /><br />Paldies tiem cilvēkiem, pateicoties kuriem es esmu šeit - vienā gabalā, lai gan ar nedaudz apdauzītu seju un rokām. Īpašs Paldies tam vienam, kuram es esmu parādā miljons un vienu atvainošanos un sevis redīmošanu.<br /><br />Pēdējā laikā baigi daudz pirmās reizes.. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:61339 2013-05-15T13:23:00 2013-05-15T13:23:00 2013-05-15T10:30:22Z 2013-05-15T10:30:22Z Jēi, ir vēl kkas, kas man padodas. Būt sliktai vecākajai māsai. Kad jaunākā prasa padomu, kādā skolā lai viņa mācās (bet neder ne tā, kur viņa to jau ir mēginājusi darīt, ne arī kāda "parasta" vidusskola), un izbrāķē visu, ko es esmu spējīga pateikt, vienīgais, ko es uz to varu atbildēt, ir: es pēc devītās pati atradu sev, kur mācīties, atrodi arī tu. Un viss, ko es, acīmredzot, esmu pelnījusi saņemt pretī, ir asaras un "nu, paldies par padomu". There goes my only fine day in ages.<br /><br />Ir ģimenes, kurās visā parasti tiek vainots jaunākais bērns. Mine is not the case. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:61028 2013-05-12T20:46:00 2013-05-12T20:46:00 2013-05-12T17:49:36Z 2013-05-12T17:49:36Z At least there's one thing I'm good at.<br />Kad stresa situācijā visi pārējie krīt panikā un neadekvāti satrakojas, es kkādā mistiskā veidā zinu, kas ir jādara un to arī izdaru. Ja vien ar to kko varētu iesākt.. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:60854 2013-05-06T23:17:00 2013-05-06T23:17:00 2013-05-06T20:19:10Z 2013-05-06T20:19:10Z Es ne gluži atsaucu savu iepriekšējo paziņojumu, bet drīzāk mainu viņu: visa mana dzīve šobrīd ir dīvaina. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:60455 2013-05-05T19:56:00 2013-05-05T19:56:00 2013-05-05T17:07:07Z 2013-05-05T17:07:07Z Dīvaina sestdiena.<br /><br />Visa diena vienā troksnī, klausoties visādu pakāpju dziedātājus un skatoties 'interesantus' dejotājus un mēģinot neuztvert atsevišķu žūrijas locekļu pilnīgi neadekvātos komentārus, tajā pašā laikā mēģinot izdomāt kkādu kompromisu tam visam, lai visi būtu apmierināti. Jā, mans pasaules lāpīšanas sindroms pēdējā laikā uzdarbojas īpaši aktīvi.<br /><br />Vakarā ar māsu redzējām The Colt uzstāšanos Ogres centrā, bija forši.<br /><br />Atnākam mājās - mamma ar savu labāko draudzeni jau četras stundas dzer, ir patērējušas apbrīnojami lielu alkohola daudzumu ir salīdzinoši skaidrā kondīcijā. Līdz brīdim, kad mana dārgā māte uzkrīt uz galda un pīkst, ka rīt ne uz kādu darbu neies. (Protams, gāju es. Bet arī viņa manā vietā ir gājusi.)<br /><br />Izeju ārā ar suni, atgriežos mājās ar bridža čali un divām vīna pudelēm un brendiju. Tā mēs te līdz sešiem rītā nosēdējām, nočillojām, ar Renāti izdarot neiespējamo. Īpaši ņemot vērā, ka mana māsa visu vakaru un nakti bija ļoti apjukusi. Par visu. :P<br /><br />Mans kopsavilkums: kā Lilita teica "Ja tā paklausās no malas, tad tava dzīve ir interesanta. Visu laiku kaut kas notiek, ieskaitot kkādu virzību zināmā vai nezināmā virzienā. Kas tieši ir tas, kas tevi tajā visā neapmierina?". Un es nezinu, kas tas ir, bet ir. Arī vakar naktī. Vienā brīdī mana māsa man teica, lai es viņai pastāstu, kas par lietu, nevis stāvu pie sava glada un klusi slauku asaras. Bet iemesli lai pagaidām paliek pie manis. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:60367 2013-04-28T16:13:00 2013-04-28T16:13:00 2013-04-28T13:23:25Z 2013-04-28T13:23:25Z Izrādās, ka pat tāds mazs nieks kā ~ 10 stundas bridža turnīrā (pēc pilnīgi negulētas nakts) spēj dot kādu dzīves mācību. Manā gadījumā tā bija tāda, ka tomēr.. tomēr arī es esmu spējīga savākties brīdī, kad šķiet - viss, lūztu, vairs nevaru, tūlīt s*** būs, nav vērts. Jo es ievilku elpu, novilku biezo jaku (siltums mani iemidzināja), pateicu, ka tas ir jāizdara, citādāk Naurim acīs nevarēsim rādīties, un izdarīju, kā rezultātā mēs sasniedzām to, ko gribējām. (Pat pēc manas rīta sarunas par to, kā ir apnicis - spēlēt, spēlēt un tik un tā nemācēt un turnīros noraut pēdējās vietas, ai apnicis, nespēlēšu.)<br /><br />Varbūt man būs jauna lasāmviela. Varbūt man būs jauna elpa. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:60028 2013-04-25T18:23:00 2013-04-25T18:23:00 2013-04-25T15:26:44Z 2013-04-25T15:26:44Z Pirms minūtēm 10 man nebija, ko rakstīt.<br /><br />Tagad. Tagad es zinu, kāda ir sajūta, kad līdz šim tikai filmās redzētā nožēla, ka neesi kko (jebko) pateicis vai neesi kādu saticis, kad vajadzēja, piemeklē Tevi personīgi. <br /><br />Tā vainas apziņa sāp. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:59801 2013-04-21T22:52:00 2013-04-21T22:52:00 2013-04-21T19:57:17Z 2013-04-21T19:57:17Z Un vēl aizvien ir tādi cilvēki, ar kuriem kopā uzvesties kā maziem bērniem, apmētājot vienam otru ar končām un bāžot cepumus aiz zeķēm un botās. Šādos brīžos es tiešām priecājos, ka mēs spējām pārkāpt pāri visam, kas bijis un nav bijis, un būt draugi after all. (Un beidzot man ir tāda viegla sajūta. Moving on can be so liberating.)<br /><br />(: urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:59600 2013-04-18T23:02:00 2013-04-18T23:02:00 2013-04-18T20:07:44Z 2013-04-18T20:07:44Z Trīs stundas gara pastaiga - pa mežu, pa dubļiem, caur kapiem, pa vēl neatklātām Ogres ieliņām, gar pārplūdušo Ogres upi un pārrauto dambi. Manu suni veiksmīgi adoptēja uz šīm trim stundām un izdzenāja tā, ka nu viņš ir pilnīgi nolūzis. Arī es. Kuru katru brīdi. Diena, kurā bija paredzēts viss kas, bet beigās nenotika nekas no tā, tika pieveikta ļoti pozitīvi un aktīvi.<br /><br />Vajadzētu biežāk šādus uzaicinājumus uz random galvas izvēdināšanām. (: urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:59136 2013-04-15T21:14:00 2013-04-15T21:14:00 2013-04-15T18:15:05Z 2013-04-15T18:15:05Z I give up. urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:59072 2013-04-09T20:26:00 2013-04-09T20:26:00 2013-04-09T17:33:40Z 2013-04-09T17:33:40Z Ko darīt, ja dzīve met riņķus, lai atkal un atkal atgrieztos tajā pašā melnajā caurumā, no kura tik izmisīgi esi centies tikt ārā visa iepriekšējā riņķa garumā?<br /><br />Cīnīties. <br />Tas tā kā ar vējdzirnavām.<br /><br />Ko darīt, ja nav ne spēka, ne motivācijas cīnīties?<br />Ko darīt, ja nevar atrast, kāpēc lai no rīta celtos ārā no gultas?<br />Ko darīt, ja nav neviena, kas varētu palīdzēt? urn:lj:klab.lv:atom1:hugo_stiglitz:58699 2013-04-03T23:18:00 2013-04-03T23:18:00 2013-04-03T20:27:57Z 2013-04-03T20:27:57Z Ir sajūta, ka mirstu. Tieši šinīs dienās un šinī laikā. <br />Pa naktīm nevaru pagulēt - mostos aukstos sviedros un sajūta, ka sautējos ārā.<br />Pa dienām nevaru padzīvot - pārāk karsti, pārāk drūmi un pārāk nogurdinoši.<br />Šķiet, ka ir draņķīgi ar sirdi, plaušām, svaru un visu citu.<br />Šodien pirmo reizi pa ilgiem laikiem stāvēju ielas malā, gaidīju, kad mašīnas aizbrauks garām un mani pārņēma vēlme vnk iet pāri - kas būs, būs. <br /><br />Ir sajūta, ka gribas izgaist. Tieši šinīs dienās un laikā.<br />Nav nekā, kas pieturētu pie zemes. Nav nekā, kas piespiestu uzrakstīt kursadarbu. Gribas vnk padoties, gulēt un atkal neko nedarīt. <br />Katru dienu kontaktēšanās ar cilvēkiem ir kā zobu sāpes, kuras tu nevari novērst un kurām tu nevari pretoties.<br />Katru dienu kontaktēšanās ar sevi ir kā vilkšanās cauri peļķēm - auksta, slapja un vispārīgi nepatīkama.