Tikko pārņēma tā sasodīti ideālā sajūta pirms sabrukšanas sīkos gabalos. Varbūt mani ieliks Pompejos par biedinājumu citiem. Varbūt vienkārši iestūķēs kādā ģeniālas formas grieķu vāzē un noliks uz plauktiņa antikvariāta tālākajā stūrī. Morālajām paģirām vēl nevajadzētu būt, tāpēc tās mērķtiecīgi tiek aizstātas ar informācijas noplūdi pirms lielajām kļūdām. Tā ir gandrīz fiziska sajūta. Kā informācija par triumfiem un gaisa dārziem plūst ārā pa manām ausīm. Varbūt trūkst koncentrēšanās spēju. Varbūt – apziņa, ka tur būs kāds, ar ko vienkārši pasēdēt. Tā mierīgi. Trūkst sevis. (Un saprāta laikam arī. Pulkstenis galu galā ir gandrīz divi naktī.)

[tapis pagājušajā ziemā; liek domāt par mākslas vēsturi [un laikam ne tikai] vēl aizvien.]

** Čalis fōnā dzied kā ieslēdzot kameru palika bez pirkstiem. Wōnderful song.