Jēi, ir vēl kkas, kas man padodas. Būt sliktai vecākajai māsai. Kad jaunākā prasa padomu, kādā skolā lai viņa mācās (bet neder ne tā, kur viņa to jau ir mēginājusi darīt, ne arī kāda "parasta" vidusskola), un izbrāķē visu, ko es esmu spējīga pateikt, vienīgais, ko es uz to varu atbildēt, ir: es pēc devītās pati atradu sev, kur mācīties, atrodi arī tu. Un viss, ko es, acīmredzot, esmu pelnījusi saņemt pretī, ir asaras un "nu, paldies par padomu". There goes my only fine day in ages.

Ir ģimenes, kurās visā parasti tiek vainots jaunākais bērns. Mine is not the case.