Dīvaina sestdiena.

Visa diena vienā troksnī, klausoties visādu pakāpju dziedātājus un skatoties 'interesantus' dejotājus un mēģinot neuztvert atsevišķu žūrijas locekļu pilnīgi neadekvātos komentārus, tajā pašā laikā mēģinot izdomāt kkādu kompromisu tam visam, lai visi būtu apmierināti. Jā, mans pasaules lāpīšanas sindroms pēdējā laikā uzdarbojas īpaši aktīvi.

Vakarā ar māsu redzējām The Colt uzstāšanos Ogres centrā, bija forši.

Atnākam mājās - mamma ar savu labāko draudzeni jau četras stundas dzer, ir patērējušas apbrīnojami lielu alkohola daudzumu ir salīdzinoši skaidrā kondīcijā. Līdz brīdim, kad mana dārgā māte uzkrīt uz galda un pīkst, ka rīt ne uz kādu darbu neies. (Protams, gāju es. Bet arī viņa manā vietā ir gājusi.)

Izeju ārā ar suni, atgriežos mājās ar bridža čali un divām vīna pudelēm un brendiju. Tā mēs te līdz sešiem rītā nosēdējām, nočillojām, ar Renāti izdarot neiespējamo. Īpaši ņemot vērā, ka mana māsa visu vakaru un nakti bija ļoti apjukusi. Par visu. :P

Mans kopsavilkums: kā Lilita teica "Ja tā paklausās no malas, tad tava dzīve ir interesanta. Visu laiku kaut kas notiek, ieskaitot kkādu virzību zināmā vai nezināmā virzienā. Kas tieši ir tas, kas tevi tajā visā neapmierina?". Un es nezinu, kas tas ir, bet ir. Arī vakar naktī. Vienā brīdī mana māsa man teica, lai es viņai pastāstu, kas par lietu, nevis stāvu pie sava glada un klusi slauku asaras. Bet iemesli lai pagaidām paliek pie manis.