Izrādās, ka pat tāds mazs nieks kā ~ 10 stundas bridža turnīrā (pēc pilnīgi negulētas nakts) spēj dot kādu dzīves mācību. Manā gadījumā tā bija tāda, ka tomēr.. tomēr arī es esmu spējīga savākties brīdī, kad šķiet - viss, lūztu, vairs nevaru, tūlīt s*** būs, nav vērts. Jo es ievilku elpu, novilku biezo jaku (siltums mani iemidzināja), pateicu, ka tas ir jāizdara, citādāk Naurim acīs nevarēsim rādīties, un izdarīju, kā rezultātā mēs sasniedzām to, ko gribējām. (Pat pēc manas rīta sarunas par to, kā ir apnicis - spēlēt, spēlēt un tik un tā nemācēt un turnīros noraut pēdējās vietas, ai apnicis, nespēlēšu.)

Varbūt man būs jauna lasāmviela. Varbūt man būs jauna elpa.