Ir sajūta, ka mirstu. Tieši šinīs dienās un šinī laikā.
Pa naktīm nevaru pagulēt - mostos aukstos sviedros un sajūta, ka sautējos ārā.
Pa dienām nevaru padzīvot - pārāk karsti, pārāk drūmi un pārāk nogurdinoši.
Šķiet, ka ir draņķīgi ar sirdi, plaušām, svaru un visu citu.
Šodien pirmo reizi pa ilgiem laikiem stāvēju ielas malā, gaidīju, kad mašīnas aizbrauks garām un mani pārņēma vēlme vnk iet pāri - kas būs, būs.

Ir sajūta, ka gribas izgaist. Tieši šinīs dienās un laikā.
Nav nekā, kas pieturētu pie zemes. Nav nekā, kas piespiestu uzrakstīt kursadarbu. Gribas vnk padoties, gulēt un atkal neko nedarīt.
Katru dienu kontaktēšanās ar cilvēkiem ir kā zobu sāpes, kuras tu nevari novērst un kurām tu nevari pretoties.
Katru dienu kontaktēšanās ar sevi ir kā vilkšanās cauri peļķēm - auksta, slapja un vispārīgi nepatīkama.