Ir cilvēki, kam tu vari atdot savu sirdi un dvēseli (un šādos brīžos es tiešām neloģiski ticu, ka viņa ir, pat ja nevaru viņu nodefinēt, bet kkas iekšā tik ļoti sāp, bet zini, ka tā nav fiziskā sirds, bet sāp fiziski nevertheless), bet viņi tik un tā atstāj tevi tukšu un vienu. Un tu pat nevari uz viņiem dusmoties, jo, pirmkārt, viņi tādi vnk ir, un, otrkārt, tev jau sen būtu jāzina, ka viņi tādi ir un kkas jāmaina savā attieksmē. Bet nevar. Tik un tā katru nākamo reizi tu dod un dod, zinot un tomēr cerot.

Ballīte bija izdevusies, vismaz visiem citiem. Man - as you see.
Arī es šovakar dabūju dzirdēt, ka viss ir galvā un tieši tāpēc mans dvēseles radinieks ir un vienmēr paliks (neskatoties ne uz kādiem apstākļiem) tieši tas, kas viņš ir. Pat ja es nedabūju ar viņu komunicēt pietiekami daudz, pat ja man pašai sev dažkārt gribas iespert par to, ka nesanāk laika.. Es zinu, ka vismaz tas man ir - vismaz viens cilvēks, kurš vienmēr būs. Paldies (and that even doesn't cover it).