Ir lietas, kas jāmāk atstāt pagātnē. Ir lietas, par kurām jāmāk nedomāt un nepārdomāt. Ir lietas, kas jāmāk palaist vaļā. Un tāpat ir ar cilvēkiem. Tomēr tā ir prasme, kas jāattīsta un jāizkopj - tā nerodas pati no sevis un, ja vien neesi dzimis pofigists, tad zini, ka būs jāpieliek pūles, lai to iemācītos. Es vēl aizvien nemāku. Virzīties uz priekšu,, nejūtoties vainīga un atbildīga par visu, skaidri zinot, ka visa pasaule negriežas ap mani. Laiks maina visu - to, kā mēs atceramies notikumus, to, kā mēs jūtamies par izdarīto vai neizdarīto, to, kādas attiecības veidojam ar apkārtējiem. Tikai šinī brīdī un vietā to ir grūti sagremot. Šķiet, ka ir tā kā ir un tas nekad nemainīsies, viss paliks tā kā ir un sliktāk vai labāk nevar būt. Labi, ka tā nav un pēc kāda brīža pierādās, ka mūsu sajūtām tomēr nebija taisnība.

Es gaidu to brīdi.