Tas ir nenoliedzami, ka man besī cilvēki un es pati pirmām kārtām. Dažkārt pat tik ļoti, ka gribas visiem [sev ieskaitot] sadot high-faivus. In a face. With a chair. Bet taisnība arī tiem, kas saka, ka tad, kad man kāds rūp, tas ir.. līdz galam. Par tiem, kas man ir svarīgi, es celtos un kristu atkal un atkal ne domājot un ne žēlojot sevi. Vakar vakars tam bija spilgts atgādinājums. Es biju vistuvāk asarām, kā esmu bijusi pēdējā mēneša laikā un pirms tam [ja izlaižam atgriešanos mājās un Briseles vilcienu]. Un tās nebija asaras par mani. Bet man šķita, ka es tik ļoti jutu tās sāpes, ka pati gandrīz sabruku. Un tomēr - tējas iedzeršana un random joki un bezjēdzīga smiešanās palīdz. Protams, uz īstajiem cilvēkiem, but then again - es nekad neatdotu savu pus nakti un iespējamu miegu pēdējo pāris dienu laikā, ja tas nebūtu bijis viens no īstajiem cilvēkiem.

Un tā sajūta, kad pasaka 'Paldies' un es redzu un zinu, ka esmu palīdzējusi.. Best feeling ever.