Atbraucu mājās. Renāte jau otro dienu guļ gultā, skatās televizoru, aiziet līdz virutvei, tualetei un datoram, pat netiekot tālāk par halāta uzvilkšanu. Dita pārnāk no darba un saka "Laimīgā!", kamēr man prātā "One of us has some seriously damaged brains", jo es neko laimīgu tajā nesaskatu. Un pastāv 50/50 chance, ka tās demedžotās smadzenes ir man. Varbūt es vnk esmu kkādā mistiskā veidā atpūtusies un man neprasās veģetēt gultā, bet es tiešām nespēju iedomāties savu dienu bez saģērbšanās, iziešanas ārā, pārvietošanās un lietu darīšanas [kas neiekļauj sevī filmu skatīšanos, jo tas jau ir pavisam cits lauciņš]. Laukos kopā ar vecvecākiem vakaros skatījos visādus krutus raidījumus par dabu un dzīvniekiem - pilnīgi safārējos, tgd visādas idejas kā mājas galvā ceļas. Rīt skola un franču valoda.. Bet kamēr šodiena - dievinu skraidīt pa sniegainu mežu skaidros vakaros. Citāda pasaule, citādas vietas.