- Mums ir darīšana ar mežoņiem.
- Tu tiešām tā domā?
Viņa neatbildēja. Viņai bija apnikusi viņa mūžīgā taujāšana pēc simt piecdesmit procentīgas pārliecības. Viņai bija apriebies, ka viņš apšaubīja viņas teikto. Viņiem Bija, nē - Ir, darīšana ar mežoņiem, un tas ir neapstrīdami. Ne-ap-strī-da-mi. Atceries. Viņš uzmanīgī pabāza galvu gar stūri un klusi noelsās, jo, paldies Dievam [vai arī kādam citam, kas par to bija atbildīgs], tur neviena nebija.
-Nemaz neceri, - nu jau arī viņa skatījās tajā pašā virzienā. - Tas, ka tu viņus neredzi, nenozīmē, ka viņu tur nav. Tas tikai nozīmē, ka tu viņus neredzi.
Sasodīts, viņai atkal bija taisnība. Atceries. Viņš taču tikai pirms nepilnām piecpadsmit stundām un septiņām minūtēm [arī nepilnām] bija par to runājis ar Otro Numuru. Vai arī trešo. Bet tam šobrīd nebija nozīmes. Galvenais bija tas, ka banalitātes atkal izrādījās patiesas. Kamēr vien es neesmu pierādījis pretējo. Sasodīts, es nekad to neizdarīšu, ja man būs jāstājas pret Viņu.
- Beidz bubināt, - viņa pielika plaukstu priekšā viņa mutei. - Es nedzirdu, kas tur staigā. Es tā nevaru atšķirt.
Viņas rokas smirdēja pēc zobārsta. Pretīgi.
-Ei, tu taču neesi zobārsts, ne?
- Ko? - viņa paliecās tālāk gar stūri. - Velns ar' ārā! Tur kāds tikko aizskrēja, - un tad viņa nozuda.

[a quote from V.F.: Man teica, ka mūsdienās vampīrus tā vairs nevarot iznīcināt. Vispār viss esot mainījies. Nu jā, tie tak ir vecās paaudzes vampīri. Tāpat kā es.]