Nākot mājās no vilciena ļoti gribējās strādāt par skolotāju. Pat izdomāju, ko un kā darītu. :P
Tālāk aizgāja ķēdīte, kas ļāva man nonākt pie nojausmas, ka mana misija uz zemes [vismaz šinī dzīvē] ir palīdzēt cilvēkiem, wheather I like or not. Tas nav pret manu gribu, bet tas nav arī apzināti. Tā vienkārši sanāk. Un vismaz Man liekas, ka es viņiem palīdzu..
Kas tālāk pārvērtās ķēdītē, ka man izmisīgi vajag kādu, kas varētu palīdzēt. Man. [Un varbūt tas nav tik ļoti, ka nav neviena, kas varētu, kā tas, ka nav neviena, kas pārliecinātu mani ļaut palīdzēt.] 

[And there is a reason I don't sleep more than 4h/night. Maybe I'll share it sometime.]