Diemžēl neieviesu dienasgrāmatu notikuma laikā, kas būtu bijusi lieliska ideja. Bet te nu būs - Īsais kurss Madaras '11 gada vasaras izskaņā.

1. Cilvēki forši, dažādi un smieklīgi. Draudzīgi un atvērti. [Varbūt Kārlim gāja grūtāk, but he did it eventually.] Bijām mainīgā skaitā, bet līdz beigām izdzīvojām divpadsmit, no kuriem trīs - arī organizatoriskais spārns. Plāni katram citādāki, bet kaut kādā veidā līdzīgi. Cilvēki gadījās arī tādi, kas iedvesmoja uz vēlmi iemācīties, piemēram, zīmju valodu. Nav sliktu vārdu ne par vienu. Katrs bija maza daļiņa no lielāka simbiotiska organisma.

2. Telšu pilsētiņa jeb Kūņotava pārdzīvoja daudz un dažādas aktivitātes, sākot ar divdomīgiem mājieniem naktīs, "Kur tu teci gailīti" no rīta, karstu sauli dienās un plūdiem jebkurā diennakts laikā, un beidzot ar varžu, ķirzaku, zirnekļu, suņu, lapsu un darba brigādes uzbrukumiem. Mums pat bija savs Everests, kas tika gan iekarots neskaitāmas reizes, gan apgānīts, gan visādi citādi izmantots.
Gulēšana Kūņotavā - stilīga. Mana telts puse bija īsta kartupeļu vaga, kurā saklātas kā segas un palagi, tā mana telts biedra bikses un jakas. Starptelšu komunikācija un sadarbība jebkurā laikā garantēta. Bet vēl īsti neesmu izdomājusi, vai tas man ļāva gulēt drošāk, vai tieši otrādi.

3. Ēdiena bija neiespējami daudz un mums pat bija plāns likt izkārtnes, kas vēstītu par brīv-ēdienreizēm 9:00; 14:00 un 19:00. Ar tualeti gan bija tā pašvakāk, bet līdz nedēļas beigām bija vairākas taciņas.. Pļava pacieta gan drēbju žāvēšanu, gan pusdienslaikus, gan zobu tīrīšanu. Divreiz pat tikām uz pirti, pārējā laikā Aiviekste tapa par mūsu un mūsu drēbju labāko draugu, un pēc 10 minūšu ilgas ūdenszāļu mētāšanas pat vairs nebija auksti.

4. Padarījām labus darbus. Bijām pansionātā, kur briesmīgi dziedājām dziesmas. [Ko var gribēt pēc trīs naktīm teltīs, lietū un Aiviekstē..] Tīrījām grāvi, vācām kritušos kokus, mācījāmies pļaut ar izkapti, špaktelējām un betonējām, rīkojām dolomīta ballīti, līdām aizdomīgos pagrabos un beigu beigās pieradām pie tik briesmīga paskata telpām, ka mazi puisīši bailēs izsprāga no tām kā korķi, kamēr mums tas viss likās normāli. Sadzīvojām ar nezināmas izcelsmes zilumiem, nobrāzumiem un pušumiem, kas beigu beigās bija parasta ikdienas sastāvdaļa. Tāpat kā černobiļas-rīta-pampums.

5. Protams, neiztikt arī bez 'inner jokes', ko, diemžēl, grūti izskaidrot pat sev. Bija gan džudo diena, gan "What, what (in the butt)", gan 'kas, ar ko, kur, utt.' vakars, kad puse vārtījās pa zemi, gan slimīgas fotosesijas ar no tām izrietošām sekām.. Šī sadaļa tika sīki pierakstīta Alises rokrakstā uz lapiņām, kuru saturu es ceru reiz ieraudzīt.

6. Un, protams, Sekta. Tā ievilka mani un es nekur neaizbraucu, tā ievilka Kārli un Arni, kuri arī nekur neaizbrauca. [Pēdējais pat brauca atpakaļ pēc dienas Liepājā.] Tā ievilka Visus. Tā lika izdomāt reklāmas rullīšu scenārijus un vizualizēt viņus prātos. Tā lika kalt plānus kā iededzināt paliekošas zīmes uz ādas/galvas. Tā lika apsvērt daudz un dažādus trakus nākotnes plānus, sākot ar jaunām nometnēm un projektiem un beidzot ar atvadu ballītēm.

Secinājums: 7 dienas ar saviem desmit cilvēkiem nekurienē ir ļoti nogurdinošs, bet arī ārkārtīgi iepriecinošs process. Pēdējās dienās gribas tikt no viņiem prom, jo tik ilgi neesi bijis viens, bet tajā pašā laikā esi tik ļoti pieradis pie viņiem, ka šķiet - aizbrauksi mājās un būs vajadzīgs laiciņš, lai atkal pierastu pie tā, kā ir bez. [It's a good thing I don't attach to people so easily.]

[Un pat ja ar visiem nesanāks turpmāk tikties..]
Paldies Aijai, Evitai, Elīnai, Danai, Lielo strādnieku brigādei un vietējiem brigadieriem, arī Aņai un pēdējās dienās - Laurim, kurš spēja pavest savā mašīnītē deviņus cilvēkus, kad likās - pret kalnu stumsimies, Matīsam, Tomam, Alisei, Evai, Arnim, Kārlim un Ievai par nedēļu bez [p]ārējās pasaules un nepieciešamības pēc tās. :)