Hei, zini: viss sākas ar to, ka fōnā 30 seconds to Mars, Džareds un man aiziet domu vilciens.

"It's a perfect denial, it's a beautiful lie to believe in.." Un es saprotu, ka tā arī ir. Pēdējo mēnešu laikā esmu attīstījusi prasmi izstumt no galvas to, par ko negribas domāt. Vnk atlikt uz nenoteiktu laiku. The trick is: not to give in and start thinking about whatever you don't want to think. Un tas tiešām ir The Trick. Jo ik pa brīdim I'm cought off guard un saprotu, ka nu nebūs mierīga dzīvošana. Bet man nav ko teikt. Un nav rīcības plānu. Ir tikai nebeidzami riņķi viens pēc otra. Kind of doodles with no intentions, no purpose, no idea what's going on.

Man bija labs sapnis. Ar Tevi Ogrē un sniegu, un suņiem, un labu laiku, un un. Dzīvē, pamostoties, es nezinu, kas notiek. Kas tas ir: cīņa par varu, spēku, pozīciju; cīņa ar iekārtu, notikumiem, sevi un vienai ar otru? Plika ietiepība komplektā ar cietpaurību, bērnišķīgums vai sarkans aizvainojums? Manā pasaulē no visa pa kripatiņai. Pašlaik man šķiet, ka mēs sev liekamies tik gudras, tik gudras, ka negribot un neredzot esam sapinušās sevis izliktās nozīmju un pārpratumu, neizteiktu vārdu cilpās un planējam lejup tumšā caurumā. Mums tik ļoti patīk zīmes, bet mēs nemākam saskatīt tās, kurām ir nozīme. Vai arī mākam, bet veiksmīgi pastumjam viņas maliņā kā muļķības, kurām var pievērsties vēlāk. Varbūt vēlāk vairs nav tik vēlu. Present me is hating the past me, while future me still will have to deal with this. Un tad viņi visi sakrīt viens otram virsū un saplūst bez robežām.

Es ko līdzīgu pirms pāris stundām rakstīju uz papīra. Likās, ka neko vairāk arī nevajadzēs un varēšu palaist vaļā. Bet kkādā brīdī sapratu, ka man vajag iespēju, ka to varētu saredzēt. Un kkādā ziņā es sevi par to ienīstu. Ienīstu par noklusēšanas talantu un izstumšanas prasmi. Ienīstu par nespēju paklusēt kad vajag kaut vai ārēji. Ienīstu par iedomām un nekam nederīgām sarunām ar sevi.
Bet jā, ir lietas, par kurām es ienīstu arī Tevi.

Kad visi striķi trūkstot un netiec galā ar sevi, esot tieksme sakārtot telpu sev apkārt. Lai vismaz kkas ir vietās, pa plauktiņiem un skaidrs. Tas laikam ir tas, ar ko es pašlaik nodarbojos - jau trešo dienu kārtoju istabu. Kopš vakardienas esmu uzkārusies uz divām mapēm, mīkstajām rotaļlietām, pāris kastēm un kkādiem sīkumiem un man nav ne jausmas, kur lai viņus bāž. Pat mans istabas contingency plāns ir izgāzies. Varbūt tāpēc braukšana uz laukiem pēc astoņām stundām nav tik slikta doma.

Zeme turpina griezties. Pasaule uz brīdi piebremzē.

- M.

Tags: vēstule
Current Mood: like impasse
Current Music: Compilation