Ir grāmatas, kuras lasot tu vnk nonāc citā pasaulē. Autori, kas māk uzrakstīt tā, ka tu vnk iegrimsti visā, ko viņi pasniedz. [Lasot latviski ārkārtīgi novērtēju arī tulkotāju prasmes, kas noteikti ir neatsveramas.] Un ir autori, kuriem savas spožās idejas būtu jāpardod kādam [vai vismaz jāsadarbojas ar kādu], kas mācētu viņas iznest/Uzrakstīt. Nu kāda jēga no lieliskām idejām visas grāmatas garumā, ja visu laiku jādomā par to, cik ļoti labāk tas varētu tikt paveikts.
Es šobrīd esmu tur, kur man steidzami vajag kādu "režģi", kurā salikt visus savus smilšu graudiņus, citādāk vai nu es sajūgšos vai.. tam vnk nebūs jēgas.