Pirmdien pa ceļam uz Rīgu vilcienā viens jauns čalis ar bērniņu ļoti sirsnīgi runājās ar kādu vecu tantiņu. Tajā brīdī man bija: piekāst visas skolas un mācības, tieši šādi mirkļi ir tā vērti, lai izbaudītu visu apkārt notiekošo.

Otrdien skolā sapratu, ka tas viss mani iedzīs kkādā šausmu depresijā. Man nepatīk, ka man nesanāk tāpat vien. Man nepatīk, ka man nesanāk arī vispār.

Trešdien man bija ļoti aizraujošs sapnis. Vairākās kārtās. Par vampīriem, kur viens vampīrs bija mana māte (un es ļoti cītīgi paralēli sapnim domāju par to, kā gan mana māte var būt vampīrs, ja mans tēvs nav) un es biju naidā ar vienu baigi galveno vampīru veci dēļ kaut kādas uzpariktes, kuru mēs ar Kārli slēpām no viņiem. Tad tur kaut kur arī uzradās mans sapņu princis. Zirgā. Citā daļā bija mana mamma, kura atteicās maksāt 50Ls par manu manikīru, lai gan es pati pieteicos maksāt. Un tad bija vēl kaut kas, kas man paspēja izslīdēt.

Šobrīd es cenšos kārtējo reizi sev apsolīt darīt un neslinkot. Bet man nekādīgi nesanāk. Kad reiz pienāks tā diena, kad kaut kas reāli notiks? Es pat mājasdarbu nespēju normāli izpildīt bez gaušanās un čīkstēšanas sev virsū.

Toties man ir kāds maziņš un smukiņš jauns draudziņš. (Jā, es bišķi nožēloju, ka paņēmu tādu pašu kā Kimi, bet es nespēju noturēties.) Tagad tikai mani moka dilemma, vai viņām labāk patīk dzīvot vienatnē, vai viņām pienākas kāds sarunu biedrs.