pēc pārdomu un vēl visādiem citādiem brīžiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka man būtu žēl apēst jebkādu vistu. protams, gan tādu, kas bijusi laimīga (kas gan mūsu ekonomiskajā sistēmā ir maz ticams), gan tādu, kas ir bijusi nelaimīga, audzēta pāris kvadrātcentimetros un kurai ir bijušas tikai 40 dienas jau tāpat nožēlojamas dzīves. jā, es piekrītu, ka, iespējams, viņa tādējādi izpilda vienīgo savas dzīves uzdevumu vai vismaz nav audzēta tumšā bedrē par velti, bet es laikam nevaru apēst kaut ko ar domu, ka tas ir bijis neaizsargāts radībs bez jebkādām iespējām tikt pie labākas dzīves.