Pie manām mājām remontē ceļu. Nu izrakumi tur ir ne pa jokam un dubļi līdz ar to [īpaši šādā brīnumjaukā laikā] šķīst uz visām pusēm. Labi, tas ir normāli. Bet stāsts ir par manu mazo māsu, kas šorīt gāja uz skolu. Arī normāli. Viņai piemīt tāda tieksme šad tad izdarīt kaut ko tādu, kas liedz viņai turpmākās dienas apmeklēt šo brīnišķo iestādi, un tāds brīnums gadījās arī šorīt. Viņai labpatikās give those mudd on our street a big hug. Un krist ir viens no viņas daudzajiem talantiem. Šī reize nebija izņēmums, jo tas viss beidzās ar viņas nespēju pašrocīgi ne piecelties, ne paiet. Nemaz. Un to es vairs nepieskaitu pie normālā. Laimīgā kārtā viņai līdzi bija Oskars un uz ielas tieši tobrīt noritēja sparīgi remontdarbi, tāpēc Oskars palūdza strādniekpuišiem, vai viņi nevarētu Renāti aizvizināt mājās. Bet. Mūsdienu pasaulē jau sen vairs kā nekas nenotiek tāpat vien, un arī šoreiz turpmākā kustība nevarēja notikt bez kādas materiālas atlīdzības. Tā lūk. Ne-normāli.
Tagad man ir kliba māsa un zobs uz daļu vīriešu kārtas pārstāvjiem.