viņš uzrakstīja "mani sauc Kaspars un man ir bail no cilvēku apsēstības ar laiku". kas lika man sākt domāt: cik tālu katra individuālās apsēstības var noreducēt uz laiku? tā trūkumu, tā neesamību, pārpalikumu, izstieptību. es to noteikti negribu atzīt, bet arī es laikam esmu apsēsta ar laiku. ar to, kā viņš pa pusotrai/divām stundām pazūd, man skatoties kārtējo kino gabalu, kas pēc pāris dienām būs aizmirsts.

labi, ka man ir suns, kuru tas viss neinteresē un kurš tādējādi mani dažreiz atgriež atpakaļ ne-histēriskā saziņas līmenī.