http://klab.lv/users/hostija/ pie baltas lapas - Sviesta Ciba Sat, 26 Feb 2005 10:22:41 GMT LiveJournal / Sviesta Ciba http://klab.lv/userpic/44262/4142 http://klab.lv/users/hostija/ 99 100 http://klab.lv/users/hostija/1847.html Sat, 26 Feb 2005 10:22:41 GMT http://klab.lv/users/hostija/1847.html Manī dzīvo spītīgs auns ar lieliem, vareniem ragiem. Par katru mazo nieciņu, kas manu aunu saniķo, tas badās. Tev tikai nedaudz paslīd kāja, bet mans auns jau sadumpojas, piecērt kāju un uzstāda ultimātus. Auns ir kaprīzs, stūrgalvīgs un greizsirdīgs. Tas necieš kritiku, ierobežotību un paviršību. Savaldi to, lai noglauž ragus un ļaujas pieradināties. Izdzen no manis aunu. http://klab.lv/users/hostija/1847.html http://klab.lv/users/hostija/1671.html Fri, 25 Feb 2005 16:40:23 GMT http://klab.lv/users/hostija/1671.html Es jūtu to skati<b>e</b>nu, ar kuru tu raugies man aizejot. Tas kā <b>s</b>ilts glāsts pieskaras manai mugurai un no galvas līdz kāju pirks<b>t</b>iņiem izlido kutinošu taur<b>e</b>nīšu vilnis. Ar te<b>v</b>i kopā laiks skrien tieš<b>i</b> tāpat kā tajā pulkste<b>n</b>ī, kuram s<b>e</b>kunžu rādītājs l<b>i</b>do apkārt pa ciparnīcu, un lai kā es u<b>z</b> to dusmoto<b>s</b>, tas nek<b>a</b>d negrib piestāt un atpūsties. Vēlētos, <b>k</b>aut nekad nevarētu izrauties no taviem apsk<b>ā</b>vieniem, kaut vien<b>m</b>ēr justu tavu tuvumu, un kaut allaž manu s<b>i</b>rdi ap<b>m</b>īļotu tās sajūtas, kādas ir tad, kad esmu pie tevis. Es nekad nespēju uz tevi no tiesas dusmoties, lai ar<b>ī</b> seju esmu savi<b>l</b>kusi simttūkstots grumbās <b>u</b>n balss pārvēršas līdzīgi nenoskaņotām klavierēm. Es varētu tevi apēst, jo tava garša ir daudz jaukāka par visiem pasaules saldumiem. http://klab.lv/users/hostija/1671.html http://klab.lv/users/hostija/922.html Fri, 25 Feb 2005 16:10:58 GMT http://klab.lv/users/hostija/922.html Citi man bieži pārmet, ka es lidinos pa vējam pie mākoņiem, un pati nemanu, ka aiz sava sapņainuma uzskrienu kādam virsū. Dzīvoju savā pasaulē un domās, tāpēc no malas bieži rādās, ka galvā risinu kādu bezgala nopietnu lietu, jo vienmēr saraukusi pieri apdomāju visu, kas notiek manās četrās sienās, kuras var plesties neiedomājami tālu viena no otras, vai saspiesties tuvu viena otrai pretī. Citreiz raucu pieri aizvien bargāk, jo manas sienas kļūst tumši pelēkas, un reizēm pat melnas, bet brīžos, kad smaidu, tās ir zili dzeltenas un rozā. Es nemaz nemanu, ka uz mani tik savādi skatās tie pārējie, jo negribu. Lai taču viņi dzīvo savā īstajā realitātē, savā steigā un darbos, nemanot to, cik burvīgi līst lietus, krājoties peļķēs, cik smaržīgi tuvojas pavasaris ar putnu čivināšanu un cik brīnumjauki bērni smejoties rotaļājas pagalmā. http://klab.lv/users/hostija/922.html