| 10:23 pm |
1. Par sarunām vienatē, vai, citiem vārdiem, ar sevi
Nepateikšu, kad tas sākās.
Vai kad man pirmo reizi kaut kas pārsteidza?
Vai kad mani pirmo reizi skolā kāds aizvienoja?
Vai kad es pirmo reizi par kādu sasapņojos?
Pirmā mīla? Pirmā sāpe? Vilšanās vai prieks?
Saruna ar sevi - tā man ir sava veida terapija.
Esmu piedzīvojis simtiem dažādu ainu par katru lielu notikumu vai pavērsienu manā dzīvē. Vēsture notika tā kā tai bija jānotiek un es to nevaru izmainīt domājot par to un piedzīvojot to no jauna. Tā ir izdoma, un īstenība - tā nekādi nevarēja būt citādāka. Tomēr, es atceros šos gadījumus un iztēlojos ka viss ir citādāk. Iedomājos gadījumus no maniem pirmsskolas gadiem, pusaudžu gadiem un arī vēlākiem, iztēlojos saskarsmi ar cilvēkiem, kuri man bijuši tolaik līdzās un par to, ko es pasāku ar dotajām situācijām.
Man tas vairo manu apziņu, es cenšos izprast kas bija par vainu, ko es varēju darīt citādāk, lai augtu mentāli. Vai arī cenōs piedzīvot tos mirkļus atkal, lai atcerētos, ka viss bija labi.
Saprotu gan, ka man ir savi ierobežojumi un es nevaru sevi iedomāties par tādu, kāds es neesmu. Tāpēc savās pārdomās, savās sarunās esmu es pats, šis tagadnes Es, kurš ir ticis līdz šai apgaismībai.
Ap pubertātes vecumu, atceros, ka iedomāos sevi valkājot melnu apģērbu, ar tumšiem, īsiem matiem ar koka krellēm ap kaklu, tievu, bet ar mazliet redzamu muskuļu masu uz rokām un pleciem. Šis bija mans otrs Es - izklaidīgs, jautrs, rūnātīgs un patīkams, kāds, kurš iederētos jebkurā kompānijā un atrastu tajā sarunu biedru. Kāds, kuru citi cienītu, jo saņemtu to pašu pretī, kurš spētu par sevi pastāvēt un spētu pasargāt citus. Veiksmīgs un sekmīgs jauneklis.
Tikai kurā brīdī mans reālais es saprata ka šī persona nevar pastāvēt šajā pasaulē?
Varbūt atbildēšu vēlāk.. |