Pamodos, paskatījos uz sevi spogulī, viena acs ir ok, bet otrās acs apakšējais plakstiņš noslīdējis uz leju, augšējais ar tā pat, un uz tā nelielā, baltā acs ābola, kas rēgojas starp abiem plakstiņiem, ir saauguši kautkādi augoņi. Vai arī izskatījās pēc mušu sadētām oliņām. Ar pirkstiem paveru vaļā augšējo plakstiņu, o, redze nav zaudēta, tas labi, bet fak, es zināju ka šī ilgā sēdēšana pie datora pie nekā laba nenovedīs. Sāku uztraukties. Paskatos vēlreiz spogulī... man ir izaugusi bārda! Nevis uz leju kā parasti, bet tieši uz vaigiem vērsta uz augšu, un tā ir pūkaina un mīksta. Sabīstos ne pajokam. Kad es biju pēdējo reizi skūties? Nē, nevar būt, tas ir sapnis!!! Pataustu bārdu, fuck, tas nav sapnis!! Ko lai dara??!?! Ieraugu uz zoda furunkuli. Spiežu ārā. Kaut kas sāk nākt ārā, bet iesprūst, spiežu stiprāk. TAS IR BALTS TĀRPS!!! Ko tas tārps man dara zem ādas?? Gandrīz krītu panikā. Bet tas ir kaut kā jādabūn ārā! Mēģinu spiest stiprāk, tārps pretojās, un ieslīd atpakaļ zem ādās un sāk līst pa visu manu zodu. Sāp! Ļoti sāp! Nepatīkama sajūta. Ko lai es daru?? Krītu panikā...
Un pamodos.
Es murgoju ļoooti reti, labi ja 2-4x gadā. Bet šis bija pats nepatīkamākais murgs ar ļoooti reālam sajūtām un sāpēm, tā, ka es pat nesapratu, vai tas ir sapnis, vai realitāte. Es redzēju, kā redz cilvēks, kuram ir noslīdējis augšējais plakstiņš, es sajutu, kā tas ir, kad zem ādas lien tārps, un kāda ir pūkaina bārda.

Es patiešām biju nobijies.