Esmu Latvijā 4 dienas.

Atgadījums nr.1. - Latvijā: Stāvu pie pulksteņa, gaidu māšeli. Viņa mazliet kavējas, cilvēki iet garām. Viens cilvēks iet man garām, gandrīz uzgrūžas un vēl rupjā balsī pasaka "Patinies malā". Kā būtu Īrijā: Cilvēks uzgrūztos virsū, 5x pateiktu sorry (aka no sirds atvainotos), pasmaidītu, iespējams iesāktu sarunu.
Atgadījums nr.2. - Latvijā: Lielveikalā pieejot pie kases, nolieku uz letes visas preces. Kasiere izskanē visas preces, un vienīgie vārdi ko no viņas dzirdu - cik man jāmaksā. Īrijā: pieejot pie kases, kasiere pasmaida, pajautā kā iet. Pie naudas iedošanas pasaka paldies, pie atlikuma izdošanas vēlreiz pasaka paldies. Promejot vēl nosaka, take care, vai ko tamlīdzīgi.
Atgadījums nr.3. - Latvijā: Iesēžos taksī, pasaku savu galamērķi. Šoferis pa ceļam sāk sūdzēties par nekārtību ielās, sāk pie sevis lamāties uz ātri braucošām mašīnām, gājējiem. Īrijā: Visas sarunas ir tikai par pozitīvām lietām...
Atgadījums nr.4. - Latvijā: Satiku sen neredzētu draugu (siev.dz.), nākamo stundu klausījos vervelējumā cik sūdīgi viņai iet. Īrijā: Nez, neesmu saticis sen neredzētas draudzenes :D Bet nu sūdzēties neviens tur nesūdzētos, tas ir fakts. Ok, ne visi cilvēki Latvijā ir tādi, bet nu tomēr, paklausoties garāmgājēju sarunās, pārsvarā var dzirdēt tikai negatīvas sarunas.

Iepriekš to nebiju tā pamanījis, bet pirmais ko es Latvijā pamanīju - cilvēki te ir ļoti īgni, nelaipni, pārdevējas nepasaka elementāru paldies, es, kā klients, viņiem esmu pilnīga nulle. (nē, tā nav visur, bet lielākoties). Ļoti nepatīkami, un šis apkārtējais īgnums pārņem arī pašu, un tagad jādzīvo ar nelielu depresiju.
Patiešām, Latviešiem vajadzētu pamācīties šo to no ārzemnieku pieklājības.