Šodien biju uz Geišas atmiņas un lūk manas domas.. :)
Filma patika. Bet patika nevis kā filma, bet deva tuvāku ieskatu Japānas kultūrā. Neko daudz nezināju par geišām, viņu pienākumiem un vispār geišu dzīvi. Tagad daudz maz zinu, un sapratu, ka būs vēl jāpameklē kāda informācija. Intresē.
Ļoti svarīgs moments bija paši pēdējie kadri Japānas dārzā. Skatoties to kadrus, iedomājos sevi - kaut kur laukos, netālu no kādas pilsētas, man pieder kāds zemes gabals no kā es vairāku gadu laikā izveidoju pats savu Japānas dārzu. Pat sāku domāt vai nenostādīt sev tādu mērķi. Ļoti skaisti.
Un šie karstie avoti - siekala. Animēs jau izskatās forši, bet filmā tas vēl labāk ir! gribu sev tādu. Vai vismaz 1x dzīvē pasēdēt tādos! Ehh...
Visjaukākais moments - Saiyuri deja. Tas sniegs, kustības, lietussargs, "augstpapēžu kurpes", kaisle - tas viss bija vienkārši perfekti.
Un vispār - patīk šīs geišu dejas.
Īstenībā filma ir ļoti pamācoša - kā cilvēks, nostādot sev mērķi un stingri turoties pie tā, beigu beigās arī var nokļūt pie vēlamā galarezultāta. Pat tad, kad viss šķiet ir pazaudēts, tomēr tu esi izdarījis tik daudz, lai šo mērķi piepildītu, ka beigās tas pats atnāk pie tevis. Patika man šī doma - kā no kalpones var kļūt par leģendu.
Un cik tomēr var aizkustināt viens vienīgs vārds - "Paldies".
Ir viena liela negatīvā puse šai filmai - veidotāji ir centušies pateikt pārāk daudz šajās divarpus stundās. Mani pilnīgi apmierinātu līdz tam brīdim kad amerikāņi ienāca Japānā. Tad mazliet sviests sākās, tika izbojāta šī geišu atmosfēra. Galīgi lieki. Un jā, runājot par amerikāņiem - es viņus ienīstu. Šajā filmā šis amerikānisms vienkārši smirdēja cauri ekrānam un šī smirdoņa apņēma visu zāli. Un kāda izskatījās tas Ķirbis - P.R.E.T.Ī.G.I!!! Nevajadzēja šo karu, nu galīgi nevajadzēja.
Bet jā, filma jauka, padziļināja manu intresi pret Japānas kultūru un geišām.