Šonakt man bija viens no dīvainākajiem sapņiem.
Lauki, lauku māja, apkārt klaji lauki un viens ceļš. Busiņš, pie stūres mana māte (O.o?). Izskatījās pēc kautkādas tūristu grupiņas. Prasīju vai var paķert līdzi un mani izlaistu (kautkur). Jā protams. Tā mēs braucām. Pa ceļam pēkšņi apstājāmies un māte teica lai ātri kāpju ārā. Ta viņa tālumā uz kautko norādīja - "tu redzi kas tur zālē guļ". Zāle bija gara, bet es saskatīju. Tas bija.... "Izskatās pēc LIELA KAĶA (lauvas izmēros)", es atbildēju. Māte neko neteica un braucām tālāk. Piebildīšu ka tas kaķis bija BALTS (tāds pats kā man tas nelaimīgais mājās), un tomēr vairāk izskatījās pēc vilka, tik es nez kapēc teicu ka kaķis.
Tagad jau cits moments. Mēs ar kursabiedriem meklējam praksi (tas nekas ka es vairs nemācos). Itkā bija sarunāts Liepājas Metalurgā. Tā nu mēs iekāpjam vilviena pēdējā vagonā un braucam. Vilcienā pamanu ka tas vagons tāds.. malziet izdrāsts. Prasu, kapēc tāds izskatās. "Āa, nu šis ir tas vagons kurš toreiz no sliedēm noskrēja, jo (neaceros iemeslu, bet tas bija svarīgs)". Huh? Bik jocīgi ap dūšu paliek, bet nu braucu tālāk. Braucam kādu laiciņu un pēkšņi redzu ka pie griestiem ir caurspīdīga lūka un tajā ir... KAĶIS (OMG!!). Šoreiz ruds. Rādu meitenēm ka reku mincis augšā. Tās sajūsmā.. "awww.. mincītis.. neko... awww..." :D Ta sākām domāt kā viņš tur nokļuva, jo izeja no turienes nav, un var redzēt ka viņš jau ar pēdējiem spēkiem cenšās izlīst ārā. Kādu laiku noskatamies kā viņš tur mokās, tad arī pienāca galastacija. Izkāpām.
Ceļš uz metalurgu? Ielīdām kautkādā alā, bija tumš un baiss. Gājām, gājām un ta acu priekšā pavēršas plašs skats - pazemes metalurgs, apkārt liela, tumša telpa, apkārt visādas dzelzs skaņas, gaisā vilcienu sliedes un kautkādas trubas, apkārt lieli elektrības skapji un visāda tehnika. (mazliet atgādināja to orku pazemes darbnīcu no LOTR) Ejam, apkārt manāmas tikai krievveidīgas personas un urlas. Vienā no elektrības skapjiem notiek avārija, cilvēki skrien skatīties kas tur notiek. Bija vēl kautkāda man nezināma un nesaprotama elektriska tehnika. Ok, mazliet pavazājamies un musm parāda kur var atrast šefu. Bija jākāpj pa dzelz trepēm augstāk. Redzam, jā, ir priekšā vienas mazas, apgaismotas durvis. Atveram. Telpa maza, stūrī viens galds, mīkstais krēsls un labās sienas garumā ceļu augstumā neliels izcilnis uz kura arī es un vēl viens dzeks apsēžamies. Ta tur notika kautkādas sarunas ar šefu (sieviešu kārtas). Pēkšņi viņa paskatās uz mani un saka ka tur sēdēt nedrīkst. Nu ok, redzu ka ir brīvs mīkstais krēsls, prasu vai tur drīkst apsēsties. "NĒ!". psc, mauka! Eju projām. Visulaiku kopš ierados šeit, domāju ko es te daru, un ka es te praksi negribu (ko datoriķim tādā vietā darīt?). Ārā tiku pa to pašu alu, un alas beigās bija - istaba.

Pamodos es 9:50, darbā bija jābūt 10:00. Protams ka nokavēju, bet katrā ziņā tas bija to vērts. Retā reize kad es nokavēju darbu.