02:09 pmbiju jau aizmirsusi, cik ļoti man patīk manas grupas meitenes ^^ papļāpājām, izsmējāmies, izdarījām arī šo to noderīgu. un rīt, iespējams, visa grupa aiziesim paballēties. es gan esmu tāds cilvēks, kuram vajag DAUDZ miega, bet gan jau, vienu reizīti neizgulējusies, tomēr izdzīvošu :D--- Rādu grupas biedrenei uz pieturu pretējā ielas pusē un saku: "Tas gadījumā nav Ņikita?" Viņa paskatās un atbild: "Nē, man šķiet, ka tā ir sieviete - viņai ir svārki." Es ieraugu to sievieti (kuras matu griezums īstenībā bija līdzīgs Ņikitas matiem) un sāku smieties: "Tak ne jau viņa! Tas tur pa kreisi! Īsti tik slikta redze man nav, lai es nespētu atšķirt sievieti no vīrieša" :D |
līdz____________svars
August 31st, 2009
06:07 pmizdomājām tomēr aiziet uz sportu. spēlējām volejbolu, un volejbols man patīk, bet nu tur es jutos kā galīgs nūģis (nu tāds, kādus rāda amerikāņu filmās - kas neko nejēdz no sporta, izvairās no bumbas, bet vienalga regulāri dabū ar to pa galvu), kaut gan neko pārāk nūģisku neizdarīju. nezinu, šķiet, ka man zemapziņā ir kaut kādas mistiskas bailes no izgāšanās sabiedriskās vietās, jo vienmēr, kad izgāzties ir iespējams (publiska runa, prezentācija, nopietns komandu sports u.c.), es sāku trīcēt kā apšu lapa, pat ja prāts man ir gandrīz pilnīgi mierīgs (kaut gan visbiežāk jau nav). Tā nu es tur drebēju un mēģināju sev ieskaidrot - nomierinies, spēlē ar prieku! bet nu grūti ir spēlēt ar prieku, kamēr citi ir orientēti uz rezultātu, tāpēc turpmāk būšu gudrāka, un sapratīšu, ka man nevis patīk volejbols kā tāds, bet gan spēlēt to ar jautriem/pazīstamiem cilvēkiem kā izklaidi.un vispār - kā lai tiek no tām bailēm vaļā? |
Powered by Sviesta Ciba