12:30 pm
LAKSTĪGALA UN VANAGS
Augstā ozolā sēdējusi lakstīgala un, kā parasti, dziedājusi. To ieraudzījis vanags un, tā kā viņam nebijis ko ēst, meties tai virsū un sagrābis. Lakstīgala, saprazdama, ka pēdējā stundiņa ir klāt, vanagu nu lūgšus lūgusi viņu atlaist, jo piepildīt tam vēderu tik un tā nevarot; ja šim neesot ko ēst, lai sameklējot kādu lielāku putnu. Bet vanags iebildis: "Es gan nebūtu savā prātā, ja palaistu medījumu, kas man jau rokā, un dzītos pakaļ citam, kas vēl nemaz nav redzams."
Fabula māca, ka jo nesaprātīgi ir tādi cilvēki, kas, cerēdami uz lielāku guvumu, pamet to, kas viņiem jau rokās.
03:38 pm
LAPSA UN ĀZIS
Lapsa reiz iekrita akā un tur tupēja, nezinādama, kā tikt laukā. Kāds āzis, ko mocīja slāpes, pienāca pie akas un, ieraudzīdams lapsu, tai uzprasīja, vai ūdens ir labs. Šī priecīga par laimīgo sagadīšanos, ņēmās cildināt ūdeni. Tas esot lielisks, viņa sacīja, lai tik kāpjot lejā. Slāpju mudināts un ne par ko citu nedomādams,āzis ielēca akā un padzērās, bet tad kopā ar lapsu sāka gudrot, kā laukā.
Lapsa sacīja, tai esot laba ideja; kā abiem izglābties: "Atspiedies ar priekšējām kājām pret sienu un noliec ragus! Tad pa, tavu muguru uzskriešu augšā un tevi izvilkšu laukā."
Arī šoreiz āzis bez ierunām paklausīja. Lapsa tam uzlēca mugurā, atbalstījās uz ragiem un, sasniegusi akas malu, devās prom. Āzis nu lapsu sunīja, ka šī pārkāpusi norunu, bet tā atskatīdamās sacīja: "Ak tu! Būtu tev tik daudz saprašanas, cik bārdā matu, tu pirms nokāpšanas akā padomātu, kā laukā tikt."
Tā arī prātīgam cilvēkam, pirms viņš pie kaut kā ķeras, jādomā, ar ko tas beigsies.