Pirmdien sēdēju uz celma, mežā. Biju odu, dunduru sakosta, man bija sarkani pirksti no melleņu lasīšanas un laiks bija sooo fucking karsts, ka es nespēju vairs neko padarīt. Bet bija jāgaida citi, kam gan kukaiņi nekoda un netraucēja.

Tā nu es sēdēju, vēroju kameni. Tad pie manis atlidoja mazs, zils taurenītis, kam kkas nebija kārtībā ar spārniem, tie bija kā izplūkāti. Viņš nosēdās uz trauka, kurā biju salasījusi savu litru ogu, maliņas un nemaz no manis nebaidījās. Tā nu mēs tur bijām divatā... apmēram 20 minūtes.. Pēc tam atnāca manējie un vajadzēja doties tālāk, bet taurenītis nosēdās man uz pirkstiem un nepameta mani. Dažreiz viņš pacēlās spārnos un lidoja, bet vienmēr tāpat atgriezās pie manis. Es tikai priecājos un visiem stāstīju par savu taurenīti. Viņu vērojot, man bija daaaudz laika pārdomāt dzīvi... Tagad es zinu, ka man būs vismaz 1 draugs, kas būs uz mūžu.

apziņu, ka dzīvei ir jēga man atnesa mazs, zils taurenītis :)

P.S. Man ir viņa bildes, bet es, protams, nevaru tās šeit ielikt, jo klabā nevar ielādēt savas bildes :@