Hmm...

Sun, 31 Jan 2010 14:23:41 GMT

Sen neesmu neko šeit rakstījis. Tiešām sen. Šeit nu būs viens stāstiņš. Mežonīgi garš, bet novērtēšu, ja spēsi izlasīt to līdz galam :)

Priekšvārdam: Šeit aprakstīta kaut svarīga, tomēr tikai neliela daļa no manas dzīves. Tā kā mēs visticamāk neesam pazīstami, ir dažas lietas, kas man liekas tik būtiskas, ka prasa sīkākus paskaidrojumus, kas atrodami lapa apakšā. Būs daudz vērtīgāk, ja paskaidrojumus lasīsiet, kad pie kāda vārda ieraudzīsiet cipariņu, nevis atstāsiet tos lasīšanai beigās.

Jaunas lietas bieži liekas labākas par vecām. Tāpat kā sajūtas. Viss jaunais tevi ierauj ņirbošā notikumu virpulī - visur, kur skaties, spīd un laistās, un tev kā tādai apstulbušai žagatai dārglietu veikalā gribas satvert visu, ko redzi. Katrs mirklis šķiet pārāk īss, un tomēr ir neizsakāmi skaists un neatkārtojams. To apzinoties tā vien liekas, ka tieši šis ir tas, ko tu visu mūžu esi gaidījis. Un tad viss sāk izbalēt. Savāds pelēkums pamazām piepilda pat vissīkāko telpas pavedienu ar savu bezkaislīgo vienaldzību. Tad mēs meklējam nākošo jauno lietu vai sajūtu.

Mēs ar Ievu, manu draudzeni[1], nolēmām kādu laiku padzīvot ārpus pilsētas. Jau apmēram gadu mums bija licies, ka pilsētas gaiss mūs smacē, biezie, vienveidīgie mūri neļauj garam izplesties un pelēkā ikdiena, kā Ieva dažreiz mēdza ironizēt, nospiež mūsu dvēseles uz ceļiem. Īpaši spēcīgi mēs to izjutām, kad sākās vasaras svelme. Kādu dienu, kad sakarsētas darvas smaka no saulē virmojošā asfalta atkal bija pacēlusies arī līdz mūsu 3.stāva dzīvokļa atvērtajam logam un sāka ar šo visai nepievilcīgo aromātu neapturami pildīt pašu dzīvokli, mēs nolēmām, ka pilsēta mums vismaz uz laiku jāatstāj. Līdzekļi tobrīd to atļāva, un mēs nolēmām izbrīvēt laiku, lai pāris mēnešus pavadītu mūsu vasaras mājā pie jūras.

Viena no lietām, ko dzīvē noteikti gribēju izdarīt, bija uzrakstīt kaut vienu grāmatu. Šobrīd, kad mana firma bija nostabilizējusies un, kā biju pārliecināts, spētu pāris mēnešus izdzīvot arī bez manis, nolēmu, ka ir īstais brīdis šo mērķi īstenot. Arī Ievai bija jāpabeidz pētījums, un viņa teica, ka jūra viņas darba spējām nāks tikai par labu.

Mūsu vasaras māja agrāk piederēja Ievas tēvam – diezgan ekscentriskam cilvēkam, kurš nu jau vairāk kā piecus gadus kopā ar savu trešo sievu bija pārcēlies uz Ameriku. Tā kā atgriezties no lielo un vareno iespēju zemes (tā viņš mēdza uzsvērt) viņš nedomāja, īpašums tika pārrakstīts uz Ievas vārda.

Pati māja, salīdzinot ar mūsu dzīvokli, bija iekārtota pieticīgi.

„Nekā lieka” , es sākumā nodomāju. Tomēr tajā valdīja patīkama mājība, un tas, iespējams, bija vēl labāk par visām pasaules ērtībām. Mazā virtuvīte, kas pārauga visai plašā dzīvojamajā istabā bija kā radīta kopīgai ēst gatavošanai, kas mums tā patika. Pirmajā stāvā atradās arī šaura pirtiņa. Vēl tagad atceros – kad pērāmies, lai varētu gulēt uz lāvas, vajadzēja viegli saliekt kājas, jo visā garumā uz tās ietilpt nebija iespējams. Otrajā stāvā bija maza, tomēr mīlīga guļamistaba.

Tikai dažas priedes šķīra mūsu mītni no kāpām un nebeidzamā plašuma, kuru aizņēma jūra. Ap māju bija neliels zāles klajums, taču arī no pārējās pasaules mūs kā savdabīgs žogs atdalīja priedes – vesels priežu mežs, kas stiepās tik tālu, cik vien spējām saredzēt, un starp kokiem kā veikls zalktis locījās piebraucamais ceļš. Lai gan no pirmā acu uzmetiena vieta šķita nomaļa, no tuvākā ciemata un visām civilizācijas ērtībām mūs šķīra tikai nepilni trīs kilometri jeb apmēram 10 minūšu brauciens ar mūsu veco labo sudraboto divriteni[2]. Turpmākos četrus mēnešus šo ceļu es vai dažreiz Ieva mēroja gandrīz katru otro dienu.

Joprojām atceros Ievas smaidu, kad tovasar ieradāmies mūsu vasaras mājā.
„Te ir tik skaisti, ka vēlos šeit dzīvot visu mūžu,” viņa teica. Es jutos tāpat.

No rītiem mūs modināja jūras šalkoņa, un mežu mums apkārt pildīja putnu dziesmas, saldākas par jebkuru melodiju. Istabu pielēja spoža saules gaisma, un mēs jutāmies laimīgi. Pēcpusdienās mēs mēdzām pastaigāties gar jūru un runāt par dzīvi. Par nākotni, pagātni, tagadni, par lietām un sajūtām, un jūtām – patiesībā pilnīgi par visu. Lai gan kopā bijām jau vairāk kā divus gadus, man likās – tik daudz sarunājušies mēs nebijām vēl nekad.

Dažreiz mēs izbraucām, lai apskatītu tuvāko apkārtni. Atceros, kā gandrīz vienmēr centāmies mājās paspēt uz saulrieta laiku. Tas mums bija kā savdabīgs rituāls – noklājām pludmalē segu un, uz tās nogūlušies, vērojām, kā oranžais saules disks lēni pazūd aiz ūdens virsmas kā vientuļš ceļinieks, atstājot aiz sevis vien blāvu „es te biju” atzīmi sarkanīgas atblāzmas izskatā. Šajos skaistajos saulrietos jutāmies īpaši tuvi. Kā neizsakāms spēks caur mums strāvoja milzīga mīlestība, un dažreiz mēs mēdzām kopīgi saritinājušies siltajā pludmalē uzkavēties vēl labu laiku pēc saulrieta, lai tikai šī sajūta ilgāk paliktu ar mums.

Līdzīgi jutāmies mūsu šaurajā guļamistabiņā lietainajās naktīs, kad varēja dzirdēt, kā ūdens lāses sitās pret jumtu, radot vienmērīgi maigu troksni, kas apvienojumā ar nebeidzamo jūras šalkoņu veidoja simfonijai līdzīgu meistardarbu. Es teicu Ievai, ka varētu klausīties šo skaņu mūžīgi, un viņa smaidot sacīja, ka jūtoties tāpat – īpaši tāpēc, ka to varot izbaudīt kopā ar mani.
Mūsu ieplānotie darbi veicās labi. Mēs katru dienu ar jaunu spēku un degsmi uzreiz pēc brokastīm metāmies turpināt iesākto. Nekad vēl nebiju redzējis Ievu tik aizrautīgi strādājam. Bieži viņa bija tik ļoti iegrimusi savos darbos, ka nemanīja pilnīgi neko no apkārt notiekošā, dažreiz pat mani ne. Brīžiem tas mani nedaudz uztrauca, taču es cienīju viņas darbu. Viņa nebija vienīgā, kas strādāja tik cītīgi. Vēlāk Ieva atzina, ka viņa bijusi pārsteigta, ar kādu prieku un degsmi arī es esot sācis rakstīt savu grāmatu. Dažreiz mūsu darba spars bija tik liels, ka aizmirsām pat par pusdienām. Mēs spējām pārtikt tikai no mūsu darba un, kā Ievai patika uzsvērt, savstarpējās mīlestības.

Tomēr ar laiku kaut kas mainījās. Mēs, protams, turpinājām strādāt ar ierasto degsmi, taču citāda kļuva jūra. Tā likās kļūstam nedaudz pelēcīga, pārāk vienāda – milzīgs ūdens plašums, kurš nedaudz viļņojas, bet vispār ir kaitinoši vienāds. Un tad vēl kāpas – tā lielā smilšu kaudze, kuru vējš ik pa laikam dzenā šurpu turpu kā tāds rupjš tēvainis, tālbraucējšoferis, kas vadā produktus no punkta A uz punktu B pat īsti nezinot, kas un kam tiek vests. Saulrieti, kurus sākumā mums tā patika vērot, likās pilnīgi vienādi: saule tieši pie horizonta, pēc 10 minūtēm puse no tās vairs nav redzama, pēc vēl dažām skatāma tikai maza maliņa, pēc rieta vēl pusstundu nedaudz būs gaišs. Viss kā pēc labi zināma scenārija, kas atspēlēts jau tūkstošiem reižu. Mēs daudz labprātāk izvēlējāmies vakaros palikt iekšā, nododoties darbiem ilgāk kā parasti. Ja naktīs lija, mēs nevarējām pagulēt. Iepriekš tik skaisto lietus simfoniju likās nomainījis negausīgs troksnis, kas iespiedās it visur, un, pat aizspiežot ausis, skaņa bija tik skaļa, ka turpināja durstīt mūsu bungādiņas kā pārlieku centīgs samurajs ar savu aso zobenu.

Es pat vairs nesapratu, kāpēc esam šeit atbraukuši, un pēkšņi degunā iesitusies kodīgā jūras mēslu smaka atgādināja jau tik pazīstamo un apnikušo sakarsušā asfalta un mašīnu izplūdes gāzu smaku, kas siltās vasaru pēcpusdienās mēdza pildīt mūsu pilsētas dzīvokli.

Atceros, kā pie mums atbrauca mans brālis ar sievu. Man šī vieta bija apnikusi, un jutu, ka līdzīgi jūtas arī Ieva. Tomēr brālis ar sievu par šejieni ļoti sajūsminājās.

„ Ak dievs, cik te ir skaisti!” izsaucās brāļa sieva, aplūkodama ainavu. „Es šeit varētu dzīvot visu mūžu,” viņa teica vārdus, ko vēl pirms apmēram mēneša bija teikusi arī Ieva. Manuprāt, mēs toreiz pat nesapratām, ko viņa ar to domāja un kas brāļa sievai vispār uznācis. Protams, mēs šeit darījām daudz ko interesantu – pludmalē spēlējām volejbolu, peldējām, viņi gulēja un sauļoja savus bālos ķermeņus (kamēr mēs jau bijām tik brūni, ka šķita, D vitamīna pietiks vēl vismaz diviem gadiem), vakaros mēs vienkārši sēdējām un runājām par dzīvi, par to, kas mūs sagaida un par to, kas kādreiz bijis. Protams, jauki ar brāli un viņa sievu atcerēties bērnību un trakos skolas piedzīvojumus[3], taču kas šeit, meža vidū, vispār varēja būt TĀDS, lai vēlētos pavadīt te visu mūžu?

Neilgi pēc tam kādā pēcpusdienā mēs ar Ievu atkal pastaigājāmies pa jūras malu. Es viņai pastāstīju, kā jūtos, un viņa apstiprināja to, ko biju jutis visu laiku – ka arī viņai šeit nešķiet tik skaisti kā sākumā.

„ Laikam jau iestājusies ikdiena,” viņa man teica, un es piekrītoši māju ar galvu. Ikdienas pelēcība bija iezagusies arī šajā klusajā nostūrī. Tā bija gabalu pa gabalam ietinusi savā bezkrāsainības plīvurā krāšņos saulrietus, saules gaismas pielieto priežu mežu un ausis glāstošo jūras šalkoņu. Pat katrs mazākais smilšu graudiņš bija bāls un neizteiksmīgs kā kaudzēs samestas lupatas kādā lietoto apģērbu veikala izpārdošanā. Viss likās tik garlaicīgs savā prognozējamībā. Mēs bijām iemācījušies, kā viss notiek, un vairs nespējām saskatīt neko jaunu. Es jutos tik slikti, ka nespēju saprast, kāpēc vispār aizbraucām no pilsētas. Toreiz domāju – jebkur būtu labāk kā šeit.

Tas droši vien šķiet pārsteidzoši, bet mēs nolēmām palikt. Iesāktie darbi vēl nebija pabeigti. Mana grāmata vēl nebija pat pusē, un arī Ievas pētījums ne tuvu nebija gatavs. Mēs nospriedām, ka varbūt šī jauniegūtā pelēcība spēs kaut kādā veidā mums palīdzēt koncentrēties darbam – nekas nevarēs novērst mūsu uzmanību.

Mēs palikām, un strādājām, tomēr pēc mēneša mums nācās secināt, ka darbi velkas kā gliemeži pa slapju betona grīdu, atstādami aiz sevis ciešanu un nežēlīgas piespiešanās gļotas. Darbaprieka dzirksts likās izgaisusi kopā ar mūsu pēdējo krāsaino saulrietu. Tagad visi bija pelēki. Labās atmiņās gremdēšanās un kopā būšana bija vienīgais, kas mūs noturēja uz mūsu iemītās apņemšanās takas, kas likās kļuvusi tik šaura kā maza kalnu taka gar miglas pildītas bezgalīgas aizas malu.

Tomēr nākamā mēneša laikā notika kas pavisam negaidīts. Mēs sākām iemīlēt mūsu pelēko ikdienu. Dzīve no jauna bija atguvusi krāšņumu, gluži kā minerālūdenī, kas atgāzējies, kāds no jauna būtu ielaidis gāzi. Mēs spējām saskatīt to, ko agrāk bijām palaiduši garām – kā jūras viļņi vizuļoja saulē, un kā katrs no tiem kaut ar vissīkāko detaļu, tomēr atšķīrās no iepriekšējā. Saulriets varbūt bija kļuvis pelēkāks, tomēr mēs no jauna iemīlējām to visā tā vienveidībā. Toreiz es vēl īsti nespēju saprast kas ar mums bija noticis, taču kādu vakaru mēs ar Ievu par to runājām. Es teicu, ka man šeit atkal ir sācis patikt, un nespēju vairs iztēloties dzīvi kur citur.

„ Man liekas, mēs esam ļoti pieraduši pie šejienes,” es viņai sacīju.

„ Varbūt,” Ieva atbildēja. Izskatījās, ka viņa meklēja vārdus, lai pateiktu ko ļoti svarīgu. „Man tomēr liekas, ka tas ir kas vairāk kā parasts pieradums. Varbūt mēs beidzot esam iepazinuši un iemīlējuši šo vietu pa īstam.”

Un, iespējams, viņai bija taisnība. Kad pirmo reizi šeit ieradāmies, viss jaunais mūs bija apreibinājis. Gluži kā spoža gaisma naktī apžilbina naktstauriņus, jaunā vide bija apžilbinājusi mūs. Mēs atkal un atkal priecādamies triecāmies pret šo spožo gaismu, lai atsistos pret to, tā tikai apdedzinot savus jau tā trauslos spārnus un negūtu pilnīgi nekādu piepildījumu. Mēs iztukšojām sevi. Nogurām no spožās gaismas, un mums tā sāka apnikt.

Taču tad mēs iemācījāmies redzēt šo vietu pa īstam. Saprast to. Pamanīt visas skaistās lietas, ko tā piedāvāja. Tomēr mēs cienījām arī tās trūkumus, saprotot, ka bez tiem šī vieta nebūtu tā, ko sākumā tik ļoti iemīlējām. Mēs vairs nebijām naktstauriņi, kas sadeg spožajā gaismā, mēs nebijām žagatas, kas skrien pēc visa, kas spīd. Mēs bijām mēs. Mēs bijām kas vairāk kā mēs pirms gada. Vairāk, kā pirms pāris mēnešiem. Pat vairāk kā pirms stundas. Vēl šobrīd esmu pārliecināts, ka tovasar sapratām vienu no svarīgākajām dzīves vērtībām[4].

Debesis virs jūras bieži krāsojās tumšos toņos, un vējš locīja piekrastes priedes kā trauslas smilgas. Bija pagājis tieši pusotrs mēnesis, kopš mūsu dzīve šeit bija ieguvusi otro elpu. Pēc tās mūsu darbi bija veikušies daudz labāk. Ieva nesen bija publicējusi savu pētījumu, un arī mana grāmata bija gatava. Bija pienācis laiks atgriezties pilsētā. Mēs aizbraucām. Ne tāpēc, ka būtu apnicis. Pirms pāris mēnešiem mēs būtu aizbraukuši tieši tāpēc. Mēs būtu bēguši – kājas pār pleciem un pēc iespējas ātrāk prom. Bet tagad mēs aizbraucām, jo bija pienācis laiks.

„ Man pietrūks skaisto saulrietu,” teica Ieva. Un es zināju, ka arī man pietrūks. Tomēr es biju pārliecināts, ka arī pilsētā mūsu dzīve būs daudz labāka. Šī vasara bija iemācījusi mums daudz.

[1] Laikam jāatvainojas Ievai, ja viņa šo lasa, un jāatzīmē, ka patiesībā tikko kā bijām saderinājušies. Tomēr joprojām pieraduma dēļ saucu viņu par draudzeni, nevis līgavu. Vārdu līgava tā pa īstam pieņēmu tikai tad, kad jau varēju viņu lepni saukt par savu sievu.

[2] Ar šo divriteni mums saistās daudzas ļoti jaukas atmiņas, īpaši viena. Bijām devušies izbraucienā ar divriteņiem, kad bildināju Ievu. Mēs apstājāmies kādā pļavā, lai ieturētu nelielu pikniku. Ņēmu no somas piknika lietas, pie sevis runāju: „ Tā.. Kas mums te ir... Maize, sula, augļi, saderināšanās gredzens...”. Vēl tagad atceros viņas pārsteigto sejas izteiksmi. Uz brīdi ļāvu viņai apjaust notiekošo, tad nopietni teicu, ka gribu visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā ar viņu un jautāju, vai arī viņa to vēlas.

[3] Brāļa sieva Liene kādreiz bija mana klasesbiedrene. Ar viņu bijām diezgan labi draugi, tāpēc tagad ir jautri atcerēties, piemēram, kā 10.klasē iznesām cauri veco Kļaviņu, ķīmijas skolotāju. Brālis mācījās par klasi augstāk, un iepazinās ar Lieni, kad bija atbraucis man pakaļ uz kādu klases pasākumu. Viņas māja bija pa ceļam uz mūsējo, un viņš piedāvājās aizvest arī Lieni.

[4] Atziņa bija nākusi visas vasaras garumā. Es pat teiktu – mūža garumā. Šādas atziņas nenāk uzreiz. Tas nevar nākt uzreiz, jo bez aprašanas ar lietām tu nekad nesaproti, kas ir tās sajūtas, kas tev visvairāk pietrūkst. Un tikai saprotot pašu svarīgāko, pavedienu pa pavedienam vari šķetināt vaļā to kā lielu mīklu, lai saprastu un iemīlētu pašas sīkākās detaļas un mazākos sīkumus.

P.S. Visi varoņi un notikumi ir izdomāti.

Wed, 18 Apr 2007 14:23:32 GMT

Apkārt jūra ar cilvēkiem. Jūra! Nekāds dīķis, pat ne ezers, arī upe nē. Jūra! Visur viens vienīgs ūdens. Tikai cilvēki pa vidu. Ģeogrāfu sapnis un ļaunākais murgs vienlaicīgi. Pietiek ar vienu nosaukumu visai planētai - tāds atvieglojums! Nav kontinentu. Ne augstieņu, ne zemieņu, ne ieplaku, ne līdzenumu. Pat salu nav. Tikai viena liela jūra. Bet tad atkal - kā pateikt, kur planētas vidus, kur mala? Kur auglīgie, stratēģiski svarīgie reģioni, kur mazāk svarīgie, par kuriem vispār nav vērts runāt? Viss taču tikai viena liela jūra. Tāda kā nekuriene. Un visa jūras planēta griežas. Viss lielais ūdens daudzums ar milzīgo cilvēku blāķi visu laiku riķņo ap kādu vienu punktu.

Es peldu pa virsu. Kraulā. Lieliem, spēcīgiem roku vēzieniem - tā, lai viļņi neskalo, kur pagadās. Rokas jau piekusušas, bet vienalga peldu. Viens, divi, viens divi.. un tā visu laiku - viens, divi, viens, divi... Nevar taču tā vienkārši atdoties jūrai - nogrimsi vēl!

Bet daži jau to vien vēlas. Viņi speciāli ienirst - lai tikai tiktu dziļāk. Lai tikai tiktu tuvāk tai asij, ap ko visa planēta griežas. Un viņi tiek! Un tad visa cilvēku jūra griežas ap viņiem. Grib to vai negrib - visiem jāgriežas.

Cilvēki ir dažādi. Vecas tantiņas sakrunkotām sejām un vecmodīgiem kopējiem peldkostīmiem griežas ap tādu zemes centru un skatās nenoskatījušās. Un dažas pat visgudri slavē: "Nē nu malacis, kas malacis. Šitik tālu izsities - līdz pašam vidum. Peldcepuri nost!" Citi atkal nez kāpēc neskatās. Pārgrieztiem ģīmjiem ik pa brīdim pašķielē uz tādu un atkal pavērš savas mazās, peldētāja briļļu aizsegtās actiņas kaut kur tālu prom. Sak - es tepat peldu un man ir labi. Vienalga taču ap ko. Dažs jauns atbirējs, vaigus piepūtis, cenšas turēties pretī - viņš nepeldēs ap šito. "Man vajag citu, bet kad nav, tad kam man ap šitādu riņķot!" un turas pretī visam lielajam pūlim, kamēr pietiek spēka. Bet tas tur, pašā vidū, tikai sēž, peldšortiem ūdenī plandot, un priecājas par visu.

Lai gan vispār - vidū nav nemaz tik labi. Jo virspusē tad uzpeldēt atkal ievilkt svaigu gaisu un pagozēt galvu saulītē grūti. Visi riņķo ap tevi - tāds bars. Kur tādam cauri vairs izlauzīsies? Jau te lejā, vidiņā, grūti tikt bija. Kur nu vēl tad, ja jāpeld uz augšu - pret straumi, tā sakot...

Citi ir pavisam gudri un airējas pa jūru mazās koka laiviņās. Pat neievēro, ka zem viņiem kas notiek. Jau pārsauļojušies melni spožajā saulē. Sak - tur jau pat pretiedegumu krēms nelīdz! Bet garlaicīgi arī viņiem nav - paairējas uz vienu pusi - apnīk, saka: "Var taču arī uz otru pusi!" Un sacīts - darīts - cilā savus mazos airīšus un kuģo atkal uz otru. Dažreiz sava mūžā viņi kādu arī satiek. Ja patīk, sasien abas laivas kopā un airējas tālak uz priekšu reizē. Bet nekad, pasarg dievs, nekad, nepārkāpj noteikumus - laivā vienlaicīgi tikai viens cilvēks.

Ir arī tādi īpatnēji cilvēki - kosmonauti. Gandrīz kā tie, kas peld pa virsu par vai pret straumi. Tikai viņi lido izplatījumā un negriežas vispār ne ap ko. Ap jupīteru varbūt. Vai mēnesi sliktākajā gadījumā. Lido, kamēr pietiek pārtikas vai dzeramais neizbeidzas. Pēc tam gan švaki.

Un tā nu viņi visi laimīgi dzīvo. Pat nepateiksi, kuram labāk un kuram sliktāk. Katram savs ceļš peldams.

--Es

Wed, 11 Oct 2006 20:14:09 GMT

hmm.. "Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā" - stāsts par pasaulē mīlīgāko rausīti, kurš pacietīgi sēdēja un gaidīja, kad viss tas, kas vēl priekšā, nāks pie viņa, bet.. tā arī neatnāca. palika rausītis gaidīdams. Un prieks, ka skolotājiem arī patika.. tas domraksts.

Thu, 08 Jun 2006 00:28:40 GMT

iedomaajieties kaadu lietu, ko esat aizmirsushi un nekaadi nevarat atcereeties.. vnk iedomaajieties... ir? ... mjaa.. dazjreiz liekas ka taadas lietas aizmirsiisies pavisam un nekad vairs taas nevarees atcereeties.
un tomeer vai mees varam but droshi, ka jau naakoshajaa minuutee vai pat sekundee shii lieta peekshnji neatausiis atminjaa?
taa meedz notikt ar 99% cilveeku, un iespeejamiiba tieshaam ir milziiga...

un, ja tic kkaadam Kenam Vardam, tad shobriid daudzi no lasiitaajiem, kuri tieshaam iedomaajaas kaut ko, ko nevar atcereeties, peekshnji to atcereejaas... heh.. miltona eriksona hipnoze saucaas.. nez, darbojas?
p.s. jaa, taa pilniigi noteikti ir iistaa lieta ko peetiit 3os naaktii un taapeec neiet guleet... jaa, aizraujoshi... ar labunakti!

Mon, 05 Jun 2006 20:41:37 GMT

domas izplatoties vilnjveidiigi. mees varam uztvert citu cilveeku domas, tikai tas jaaiemaacaas. starp citu, ar to skaidro, kaapeec, piemeeram, cilveeki biezji saprot viens otru bez vaardiem un nereti nojaush par otru nelaimeem, pat par to veel kaartiigi nezinot. zinaatnieki to esot pieraadiijushi, tas laikam noziimee ka maak arii kaut ko izmeeriit un apreekjinaat. Nav jaabuut seviskji gudram lai vismaz saprastu, ka peec shiem apreekjiniem var pat uztaisiit mashiinu, kas raida domu vilnjus. ja pacenstos, varbuut shaada mashiina speetu paarliecinaat muus, piemeeram, naakoshajaas veeleeshanaas balsot par einaaru? bet satraukumam tachu nav pamata - gan jau amerikaanju puishiem (nu tiem lielajiem, gudrajiem, kas meedz speeleet karinjos) taada jau ir :)

man shodien filozofiskais noskanjojums ;)

Mon, 05 Jun 2006 20:30:32 GMT

peedeejaa laikaa aizvien vairaak dzirdu par zemapzinju. tad jau sanaak ka cilveekam ir apzinja un zemapzinja - taadi kaa 2 praati. Kontroleet mees vairums varam tikai to pirmo, kameer zemapzinju (starp citu, sauc arii par cilveeka vegjetativo nervu sisteemu) it kaa daljzeeji kontroleet izdodas tikai dazjiem. tad jau sanaak ka katrs no mums ir taads kaa mazinjsh shizofreenikjiitis un einaars (kaa populaaraakais LV shizofreenikjis) vienkaarshi speej kontroleet arii savu zemapzinju? :)

viela paardomaam - varbuut arii dieva luugshana vai ticiiba kaut kam augstaakam iisteniibaa ir tikai saruna ar savu zemapzinju ;) (nu.. lai neteiktu, ka taada viegla shizofreenija:)
un varbuut shizofreenija nav nemaz tik slikts vaards kaa visiem liekas
un.. p.s. neuztvert personiigi

Mon, 05 Jun 2006 20:21:17 GMT

zinu ka nodraazts jautaajums, bet, nedaudz padomaajot, ko dariit vasaraa - straadaat visu vasaru vai tomeer nee, atkal pie taa nonaacu - kaada jeega dziivei.

liekas ka dziive notiek ar meerkji samekleet darbu un nopelniit peec iespeejas vairaak naudas (padariit peec iespeejas vairaak darba) lai peec tam pa nez kuru laiku vareetu atpuusties, lai gan patiesiibaa biezji tas noziimee vnk par kaut kaadu pakalpojumu atdot naudu citiem, kuri tajaa briidii straadaa. nauda dod skaistu dziivi - shim apgalvojumam nabagie piekriit, bagaatie - nee. un ja nauda nav galvenais meerkjis, kas tad ir? var jau teikt, ka meerkjis ir pasauli padariit labaaku, bet man liekas, tas ir bulshits (bulljameesls?) - kaada no taa jeega, ja beigu beigaas taapat nomirstam. un vispaar - mees tachu baidaamies no naaves tikai taapeec, ka liekas, ka tas vareetu saapeet, vai ne? un labaakais jau ir tas, ka neviens taa iisti nezina, saap vai nee - mirushie tachu neatgriezjas.

Sun, 04 Jun 2006 02:46:45 GMT

njaa... juutos iipashi

tikai paardomas :)

Tue, 23 May 2006 22:07:11 GMT

piedzimsti, maacies skolaa, ar videejaam sekmeem iestaajies augstskolaa, kaartiigi notuseejies,

appreci meiteni, jo vinja nedaudz atgaadina britniju spiirsu, bet saproti to tikai ap pusmuuzja kriizes laiku, kad tev iepatikusies kaada, kas liidzinaas kristiinai agilerai, dziivo viduveejaa dziivokliitii diezgan pataalu no centra,

un vecumdienas pavadi, lasot aviizes un skatoties mezjoniigi interesantos meksikaanju seriaalus, un reklaamas pauzees centies izdomaat, ko svariigu esi paveicis dziives laikaa.

gadiijumaa nav videeja muusdienu pilsonja naakoshaa dziive?

Mon, 01 May 2006 21:22:19 GMT

darba sveetki nosvineeti - pastraadaats godam.. un vispaar..

darba spars mums dziislaas rit
pulsktens jaunu stundu sit
darba prieks ir muusu draugs
katru riitu straadaat sauks.

sveicu visus jau pagaajushajos darba sveetkos! un veel...

...
and i'll say
tap tap tada taa
will you be my girl
like a little pearl
and you'll say
tap tap tada taa
i'll be with you
yes, i'll do

-naivais un romantiskais textinjsh by me kaa saciit jaasaka.. izklausaas kkur dzirdeets bet taadi tie saldie texti visi ir.. man liekas... tikai ceru ka liktenis mani nesodiis par straadaashanu darbasveetkos un es nebuushu netiishaam uztaisiijis kkaadu plagjiaatu un peec tam, kad taa dziesma kkur paraadiisies mani neiesuudzees tiesaa un neieliks cietumaa uz visu atlikusho muuzju..

Fri, 21 Apr 2006 20:00:21 GMT

peec 3h vaacu valodas kd raxtiishanas, 16os (5dienaa!!!) miegainam izejot no skolas, taada diivaina sajuuta, beidzot ievelkot svaigu gaisu plaushaas.. ienaaca vairaakas pusaizmirstas atminjas praataa.. taa, ka neatceries, ko esi dariijis, bet atceries, ko esi jutis.. pozitiivas jau vispaar, bet visaa visumaa taada tuksha sajuuta, no kuras aatraak gribas atkratiities.. taa nu vnk devos maajaas ar vieglu reibuma sajuutu peec taas 3h seedeeshanas un raxtiishanas..

dienas turpinaajums smiekliigs :)

Wed, 12 Apr 2006 19:46:26 GMT

taada kaa ideja jaunaas dziesmas textam.. pesimistiskaa.. un kopaa ar melodiju izklausaas diezgan iespaidiigi un lipiigi.. un.. tas nav dzejolis, taapeec par atskanju truukumu luudzu nekritizeet :)

visur, kur tu ej, tu redzi,
tavas domas jau domaa kaads, un
varbuut labaak nesaprast
ar ko tu esi citaadaaks,
un tu centies kljuut par sevi,
tikai dazjreiz nesanaak, un tad
gribas aiziet

bet visur, kur tu ej, tu skaties -
tavas juutas jau veel kaads juut
tu gribi sevi apmaaniit,
kaut dziivi nevar paarmainiit,
un tu centies buut iipashs,
tikai dazjreiz nesanaak, un tad
gribas aiziet

Piedz.:
tu gribi aiziet no visiem un visa,
bet tomeer atrasties sheit un baudiit
visu ko tu speej tevert un ko
dziive speej dot, buus jau labi,
tik vajag dziivot un domaat un gaidiit
un just un smaidiit kaa visiem,
kaa visiem

Sun, 09 Apr 2006 22:43:34 GMT

Slimnīcā cilvēki mirst gandrīz katru dienu. Dažās mājās nomirst kāds cilvēks, un vēlāk tur dzirdami noslēpumaini trokšņi blakus istabā vai klauvējieni pie ārdurvīm katru nakti vienā laikā, kaut arī patiesībā labi zināms, ka tur neviena nav... un tas ir tikai viens cilvēks. Slimnīcā gada laikā nomirst vairāki simti...

vienkārši gribētos zināt - tur arī spokojas?

Fri, 07 Apr 2006 15:32:12 GMT

tikko pirku alkoholu prieksh personas kas diez vai bija paziistama.. nu meitene vieniigi, taapeec ar pirku laikam jau.. un veel izskatiijaas ka vinjai ir vismaz 18 tikai dokumenti nav.. diivainaakais ka vinja atlikumu pat nepaprasiija... :/ peec tam atsaucu vinju veelreiz atminjaa un vispaar taads nodzerts gjiimis.. nu jaa.. sajutos slikts, ka citiem alkoholu peerku. buushu labs un vairaak taa nedariishu :)

Fri, 24 Mar 2006 22:39:38 GMT

View Poll: Zaales paliidziiba

Wed, 08 Mar 2006 20:22:07 GMT

piiiii visu jo viss ir piiiiiiii un vispaar piiiiiiiii aa un veel piiiiiiiiiii un vnk gribeejaas kaadam visu kas uz piiiiiiiii sirds izstaastiit. paldies par uzmaniibu un applausiem! juus es esat lieliski :D

Mon, 06 Mar 2006 20:37:28 GMT

pavasaris galvaa, pavasaris galvaa... nja.. nez vai sirdii arii?

Sun, 05 Mar 2006 16:55:25 GMT

paklausiijos eiroviizijas dziesmas un secinajau ka man vislabaak patiik jenny may... paklausiities var tur --> http://www.eirovizija.lv/lat/eirodziesma/finals/jenny_may/ mjaa, skaistas meitenes, kas dzied, ka vinjas ir vienas, laikam vienmeer buus nedaudz saistoshas:) katra zinjaa piedziedaajuma pirmaa dalja laba. beigas un pants gan bik izklausaas peec eiroviizijas... ne tajaa labaakajaa noziimee. bet nu laikam jau vinja tomeer neuzvarees, jo mazajaam meiteniiteem patiik gain fast un z-scars, un vecaaka gadagaajuma cilveekiem pie sirds iet cosmos un saldie puishi no prego:) hmm.. ne par teemu, bet varbuut man arii naakoshgad piedaliities? galiigi nejuutos sliktaaks par kkaadu re:public, piemeeram, vai to pashu prego.. tikai laikam neesmu tik salds kaa prego :((( lai gan.. manas blondaas skjipsnas laikam ir pirmais solis celjaa uz to.. :D

visaadi citaadi.. 5dien smiekliigs rokkoncerts, kur rokgrupas bija aptuveni puse no visaam, kas uzstaajaas, bet labs pasaakums, pa vidu veel paDJoju (nejaukt ar dejoshanu :D). un vakar skatiijos fizmatu maajaslapaa un secinaaju, ka vinji ir taadi pashi cilveeki kaa mees, tikai nedaudz nesmukaaki.. nu taa.. tas peec maajaslapas spriezjot. un tagad lielais punkts --> . <--- paldies par uzmaniibu!

mans garadarbs..

Tue, 28 Feb 2006 20:12:30 GMT

Pulkstens bija 20:14, bet skolā vēl dega gaisma. Parasti tik vēlu šajā ēkā varēja samanīt tikai mazu gaismiņu, kas nāca no skolotāju istabas, kur savas darba gaitas tikko bija uzsācis skolas naktssargs. Bērni tik vēlu lielākoties savu laiku pavadīja mājās, skatīdamies vakara pasaciņu, iespējams jau kuro reizi apstaigāja istabu, pie sevis atkārtodami reizrēķinu, vai varbūt kopā ar vecākiem īstā, siltā ģimenes garā ieturēja vienkāršas ikdienas vakariņas. Šodien viss bija savādāk. Šī diena bija īpaša un atšķirīga. No lielās skolas zāles bija dzirdamas vecāku sarūpētās mūzikas skaņas, no otrā stāva latviešu valodas klases nāca viegla cepumu un limonādes smarža, kas līdzi sev atnesa arī priecīgu bērnu čalošanu. 3.a klasei šodien bija klasesvakars.

Ja ieskatamies klasē, tā ir blāvi apgaismota, tomēr uz sienas esošie bērnu zīmējumi joprojām saskatāmi labi. Klases vienā pusē sēž skolotāja un vēl bariņš meiteņu. Viņas, šķiet, apspriež kādas meitenes ceļojumu uz Igauniju pagājušajā vasarā. Neliels zēnu bariņš klases pretējā pusē degustē visus klases sarūpētos cienastus. Stūrī klusēdamas sēž vēl divas meitenes. Viņas nesarunājas, bet vēro apkārt notiekošo un izskatās atstumtas. Viņām tas lieliski izdodas! Skolas zālē, kurā var nonākt, tieši izejot no klases, vakars noris daudz aktīvāk - atlikušā klases daļa dejo. Skan kāda no tolaik populārajām latviešu dziesmām, liekas, "Labvēlīgais tips".

Visi dejo, kā mācēdami, bet pagaidām vairāk tas izskatās pēc tā, ka nemāk. Pārsvarā bērni vienkārši nostājušies viens otram pretii un neritmiski soļo mūzikas pavadībā: solis pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreis, lempīgs paleciens, nedaudz paceļas labā roka, tomēr tad tikpat neveikli, kā pacēlusies, arī nolaižas; solis pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi...

Andris dejoja aktīvi un vēl komentēja katru savu lempīgo kustību. Kopumā viņš uz klases fona izcēlās, un daudziem likās, ka viņš māk dejot labāk par pārējiem, lai gan, jāatzīst, tas sevišķi neatbilda patiesībai. Šobrīd viņš dejoja ar Beatrisi, kura apmeklēja modernās dejas, tāpēc viņas kustības neizdevās atdarināt nevienai meitenei.

Jānis dejoja ar Agnesi, lai gan pareizāk laikam būtu teikt - viņi vienkārši dejoja pagriezušies viens pret otru. Jānim viņa likās pievilcīga - tiešām jauks cilvēks; un viņiem bija tik daudz kopīga, ka to varētu uzskaitīt stundām, ja ne dienām. Lai gan patiesībā viņi par to pat nebija runājuši, abi dziļi sirdī šo kopību vienkārši sajuta. Dziesma beidzās, un sākās nākošā. Lēnā deja. Jānis viegli notrīcēja, jo zināja, ka tagad viņiem būs iespēja dejot tuvāk. Arī Agnese bija manāmi uztraukusies, tomēr abi bija tik pārņemti ar neveiksmīgiem mēģinājumiem noslēpt savas emocijas, ka nepiegrieza viens otram tik lielu vērību, lai pamanītu to. Viņi sāka dejot lēno deju. Jāņa rokas, izstieptas, cik taisni vien iespējams, uz Agneses gurniem, Agneses maigās plaukstas uz Jāņa nedaudz trīcošajiem pleciem. Abu skatieni izvairīgi klīst apkārt, tikai brīžiem nejauši satikdamies, un tad tie, protams, steidzīgi novēršas. Sarunu tēma tobrīd bija pavisam ikdienišķa - šķiet, par gāzētajiem dzērieniem - "Fantastika" ir labāka un garšīgāka par "Fantu". Deja beidzās. Tobrīd atskaņotajai mūzikas kasetei vajadzēja apmainīt puses, viņi zināja, ka mūzika kādu laiku vairs neskanēs. Jānis maigi atlaida savas viegli nosvīdušās rokas no Agneses gurniem gluži tāpāt kā viņa savas no Jāņa pleciem. "Paldies par deju," teica Jānis, un viņi šķīrās.

Jānis bija ceļā uz klasi, lai nedaudz padzertos limonādi un Agnese viņam sekoja, kad sāka skanēt jauna dziesma - arī lēnā deja. Negaidot pie Agneses pienāca Andris, tas pats, kurš dejoja vēl lempīgāk kā Jānis, turklāt visu laiku šo dejošanu lielīja kā kaut ko apbrīnas vērtu. Agnese viņam likās ar pārāk gariem matiem, tāpēc nepatika, tomēr tas, liekas, bija tikai pozitīvi - viņš spēja izturēties daudz brīvāk. Jānis sēdēja zāles malā un paslepus viņus vēroja. Arī Agnese viņu vēroja un nevarēja sagaidīt šīs dejas beigas, tomēr Jānis, satriekts un greizsirdiigs par faktu, ka Agnese dejo arī ar vēl kādu, to pat nepamanīja. Agnese ar Andri sāka dejot tuvaak un tuvāk. Līdz dejas beigām viņu rokas jau bija viegli ieliektas, un Jānis ar skumjām secināja, ka tik tuvu Agnesei nekad viņš vēl nav sadūšojies pieiet.

"Nākošā dejā tā darīšu arī es," viņš nosprieda, tomēr nākošā deja nesekoja. Andris ar Agnesi, Andra pamudināti devās uz pirmā stāva tumšo gaiteni atpūsties. Jānim gluži vai sirds sarāvās čokurā, redzot nozūdam viņus divatā. Bažīgs un atkal nepamanīts skats no Agneses puses uz Jāni, un viņi abi ar Andri jau ir nozuduši. Jānī krūtīs pēkšņi pamodās niezoša tukšuma sajūta, kas no šī brīža tikai sāka pieņemties spēkā. Viņš nespēja tā vienkārši noiet lejā uz tumšo un tukšo 1.stāva gaiteni un piebiedroties abiem. Puisis smagi nopūtās, un nožēloja, ka tobrīd nav Andra vietā.

Tomēr viņam bija paveicies - tiešām paveicies. Tobrīd viņš vēl nezinānāja, kas ir mīlestība. Vēl ne reizi Jānis nebija iemīlējies, un arī tobrīd viņa sirds vēl nemīlēja.

Dzīve turpinājās; klases vakars tāpat.

Sat, 11 Feb 2006 00:37:20 GMT

ja buutu kaads briidis, kad mani var viegli saraudinaat, tad laikam shis.. taada peec5dienas vakara depresija, kas iestaajusies bik par aatru:) un paarmainjas peec ne saaposhaas galvas deelj, lai gan riit gan jau buus arii taa.

katraa zinjaa es aiz vien biezjaak secinu, ka gribeetu dziivot viens pats, nevis ar vecaakiem. un veel viena lieta - daudz naudas.. wii, tas laikam taads katra otraa, ja ne visu pusaudzju sapnis. un tas viss deelj taa jautaajuma, kas vnk neliek mieru - ko par to teiks vecaaki. katru reizi, kad kaut ko dari, tas jautaajums paceljas vnk automaatiski - ko par to teiks vecaaki? ko par dzershanu teiks vecaaki? (neesmu alkoholikjis starp citu, vnk dazjreiz nedaudz iedzeru..) ko par paarnaakshanu velu maajaas teiks vecaaki? nedaudz atgaadina viduslaikus, kad cilveeki sev visu laiku uzdeva jautaajumu - ko par to teiks dievs. nu neko.. patstaaviibas sajuuta taa arii nerodas, un es aiz vien vairaak pierodu buut no kaada atkariigs - gandriiz vai piespiedu kaartaa. neatspeekojami, neapgaazjami un pilniigi noteikti - tas ir tikpat skaidrs kaa tas, ka zeme ir apalja. gribeetu sagaidiit to briidi, kad varu mieriigi iziet aaraa pastaigaaties kaut vai 2os naktii bez manu pashapzinju sagraujoshiem textiem, saakot no taa, ka aaraa visaadas briesmas esot un beidzot ar to, peec kaa es vispaar izskatos.. nu peec ginta izskatos. esmu arii. nenjemu jau galvaa, bet tas viss tomeer kaut kur noseezjas, un gandriiz katras dienas gaitaa tu saac secinaat, ka varetu ietaupiit tik daudz laika, ja nebuutu jaadomaa par to, ko teikt par to vecaakiem. vinjiem tachu vajadzeetu atbalstiit un paskaidrot, kaapeec kas ir slikti un ieteikt, kaa ir labaak, nevis vienkaarshi teikt, ka man tu nepatiic, kas tu dziivee vispaar buusi, un taa nedriixt. un vispaar to visu klausoties veel viena paarlieciibas, kas mani neatstaaj - vinji pashi nekas nav. tas laikam taads kaa bumerangs, kas apgriezjas un traapa vinjiem pashiem kaajstarpee.. vai nezinu kur.. vaariigaa vietaa.. vai nav vienalga. skjiirushies mani vecaak ir, starp citu. bet nu rezultaataa secinaajums, ka mees neviens nekas neesam, bet paareejie ir.. wii.. kur veel pashapzinju celjoshaaku apgalvojumu atrast! :)

nelielas paardomas par vecaakiem. ne obligaati pareizas, protams :) ja ir kaadi viedoklji, droshi var raxtiit komentaaros.
un secinaajums, ka raxtu reti bet daudz, nu.. kam negadaas - galvenais, ka pasham prieks

un tagad eju nopelniit savu pirmo naudu shonedeelj.. apkopoju anketas par cilveeku attieksmi pret atkritumiem. aizraujoshi.

paranoja

Sun, 05 Feb 2006 22:41:36 GMT

muusdienu sabiedriiba laikam jau, heh.. nezinu, kaa to sauc, bet par cilveeka briiviibu noteikti nee:

atliek tikai kaadam ikdieniskjaa "labriit" vietaa
pateikt, piemeeram, "piedraazt tevi",

raadiitaajpirksta vietaa paraadiit videejo,

kaut vai runaat skalji tur, kur citi to nedara,

un tevi jau uzskatiis par diezgan nenormaalu... it kaa visi ejam pa pareizo celju, tikai beigaas izraadaas, ka taa taada shaura tacinja vien ir.. viens mazs solis pa labi vai pa kreisi, un tu jau esi nogaajis no taas.. un neiederies vairs nekur.. starp sapraatu un aarpraatu, kaa mees to saucam, robezja ir diezgan nosaciita... visu augstaak mineeto izdariit ir tikpat viegli kaa dazjreiz ir nodungot pie sevis savu miiljaako melodiju..

P.S. ...un peekshnji tu attopies, ka dungo sho pashu burviigo melodiju nedaudz skaljaak kaa parasti kaadaa 1dienas matemaatikas stundaa, 2dienas teaatra apmekleejumaa vai 6dien, ejot bazniicaa, un pamani paareejo sejas, kas skataas uz tevi kaa.. nojuugushos.. :)

Sun, 01 Jan 2006 12:45:05 GMT

nu ja pieturaas pie taa, ka katra jaunaa gada diena paies kaa pirmaa tad... tad... tad... amm.. shis gads buus vnk graujoshs :D

Sun, 18 Dec 2005 12:25:03 GMT

mainiijaas. :)

Sun, 18 Dec 2005 11:24:02 GMT

bet vispaar, ja nekas nemainiisies, tad izskataas, ka shodien buus taada kaa peecsveetku depresija

Sun, 18 Dec 2005 00:14:42 GMT

--==IEVADS==--

hmm.. nu ko... veel viena nedeeljas nogale taa kaa pagaajusi.. vispaar veel jau nav, jo vesela diena priekshaa, ebt nu.. shodien 7diena, kad aizieshu guleet, tad droshvien pusi dienas noguleeshu un otru vnk nositiishu maajaas, staigaadams no viena dziivoklja gala uz otru un iestaastiidams sev, ka daru kaut ko noderiigu.. varbuut arii padariishu:)

--==5-DIENA==--

5dienas pasaakums manaa pirtii bija jauks.. hehe.. viss skaisti, jauki utt.. nez cik cilveeki dabuuja to, ko veelas? aptuveni 4, un arii 2 no tiem droshvien veeleejaas veel vairaak ;) par mani - pamatiigs besis peec darba nedeeljas.. ghh.. nu ko.. nav iisti vietaa, bet skjiet, ka atlieku uz veelaaku laiku visu, ko vien var atlikt. nu jaa, bet pasaakums iisteniibaa bija labs un diezgan izdevies :)

--=SHODIENA=--

shodien dabuuju ar savu skanju tehniku (:DD) nodroshinaat 1 kora koncertu, un vispaar viss izdevaas tieshi taa, kaa tam bija jaaizdodas. laikam pamats justies viscaur krutam.

peec tam pusmuuzja cilveeku un pensionaaru balle.. saucaas - vsš ziemassveetku balle olimpiskajaa centraa.. peedeejaa briidii klasesbiedrene uzaicinaaja, un vinja arii bija vieniigais cilveeks, ko tur starp ~ 500-1000 padziivojushiem cilveekiem taa kaartiigi pazinu. wii. bija forshi, jautri un patiikami, un kruti vienalga. mjaa, vispaar bez visa taa - arii bezmaksas eedieni un alkohols, un daudz piedzeerushies cilveeki. grupa credo un dazjaadas bezmaksas (jeej!) atrakcijas. vienaa laimeeju kruuzi, kuru, protams, uzdaavinaaju klasesbiedrenei. vispaar vinjas krustmaate piedzeerusies uzaicinaaja mani uz deju un taas laikaa reizes 5 atkaartoja kaut ko, kas izklausiijaas peec aptuveni - 'shaadi ir labaak'. tas laikam bija par dejoshanas veidu un muuziku, kas droshvien vinjai likaas manai gaumei neatbilstosha (daljeeji piekriitu), lai gan vispaar fraaze viscaur divdomiiga, njemot veeraa, ka pirms tam visu vakaru dejoju tikai ar augstaak mineeto klasesbiedreni :) nu.. ar vienu deju pietika, lai neveeleetos naakosho. visaadi citaadi - tik daudz piedzeerushos cilveekus vienaa vietaa nebiju redzeejis. varbuut uz pashaam beigaam biju viens no vinjiem (iereibushajiem, teiksim.. ne jau taadiem, kas piedzeerushies.. pasarg die's;), bet katraa zinjaa - tad tikai uz pashaam beigaam. vispaar tagad esmu maajaas un taisos iet guleet. vakara nosleegumaa lieliska veestule draugos, kas garastaavokli veel nedaudz uzlaboja:)

--=NOBEIGUMS=--

nu tas taa... vienkaarshi taapeec, ka gribeejaas kaut ko parakstiit.. nez, vai naakoshaa reize, kad sheit, cibaa raxtiishu, buus seviskji driiz :)