| dzilji sirdii laimiigs. vienmeer. |
|
| 09:29pm 21/09/2004 |
| |
"Buča nošmiukstēja vien, un Baltiņa pamodās.
Viņa bija priecīgi pārsteigta par Ķepiņa apciemojumu: Sveiks! Kas tev bija noticis, ka tik ilgi nenāci?
- Caurumu manā sētā salaboja saimnieks, un es tik viegli vairs nevarēju tikt ārā. Man vajadzēja trennēties, lai varētu pārlekt pāri sētai. Arī zeme bija cieta un nevarēju izrakt tuneli.
Un vispār es redzu, ka arī tu esi rakusi tuneli.
-Es to biju izrakusi jau sen - toreiz, kad biju pie tevis, bet atceries to briesmīgo lietu naktī? Tas aizskaloja manu tuneli ciet, un arī man pie tevis nebija tik viegli nokļūt.
-Mums vēl ir divas stundas laika. Ko mēs darīsim?
.."
Ko tik visu neatrod, meklējot, kā risina trešās pakāpes vienādojumu... Atradu savu veco piezīmju blociņu, kur ierakstīts "Stāsts par Ķepiņu". Diezgan pārsteidzoši sakarīgi un interesanti, ja ņem vērā, ka tas viss rakstīts pirms aptuveni pieciem gadiem. Dziļi sirdī, šo izlasot, man palika silti, neskatoties uz visu pārējo, par ko pēdējā laikā domāju. Es pat tagad vēl atceros daudzas lietas no tām, kas toreiz, šo stāstiņu rakstot, bija prātā. Nujā, un varbūt tieši tāpēc citiem, kas šo lasa, tas varētu neko daudz neizteikt, bet man tās ir atmiņas laikam jau... Tomēr, lai pārrakstītu visu stāstu datorā, vajadzētu kādas stundas trīs. Pat, ņemot vērā, kādā ātrumā rakstu. Vienalga... dažreiz atmiņas palīdz atgūt dzīvesprieku =) |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
|
|