urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs nevienam neko nevajag nevienam neko nevajag victoirfaust@gmail.com Hlodvigs 2024-02-20T18:22:09Z 2024-02-20T18:22:09Z urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:52961 2024-02-20T20:10:00 2024-02-20T20:10:00 2024-02-20T18:22:09Z 2024-02-20T18:22:09Z Aizvakar atgriezos no Zemessardzes mācībām. Pirkstu gali uztūkuši, seja piepampusi, guļu bezgrēcīga bērna mierā it kā man vēl dzīve priekšā. Esmu pamodies, bet dzīve brūk virsū. Es nebūšu tas tips, kas tvers dienu ar visiem viņas izaicinājumiem. Esmu mūžīgā nepieaugšana, spīts un vīns.<br />Rīt iešu uz Splendidu skatīties Velvet Goldmine. Ak dievs, kā es mīlu to filmu, dodiet vēl. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:52525 2018-04-08T00:32:00 2018-04-08T00:32:00 2018-04-07T21:44:48Z 2018-04-07T21:44:48Z ielīdu šeit, jo aizmirsu jaunākajam cibiņam paroli. <br />Viss ir forši. pavilka uz nostaļģiju šodien. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc dzīves gadam būtu jābūt nevis 365 dienas, bet 478 dienas garam. Klausos mīlētos trekus lāst ef emmā un vnk visu dienu dzeru alu, jo ir pavasaris, nezinu kur likt pēkšņi uzradušos enerģiju (izrādās, ka gulēt 3h naktī un vēl 4h busā kko murgot aiz sievietes ar salauzto mugurkaulu ir pilnīgi pietiekami, lai justos lietojams). Augustā uz Greifsvaldi, mazliet padzīvošos pa Kaspara Dāvida takām urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:52440 2013-03-07T23:33:00 2013-03-07T23:33:00 2013-03-07T22:07:17Z 2013-03-07T22:07:17Z noslēpumā tīti ir tā kunga ceļi. kāpēc nogalināt sajūtas, lai pēc tam pie viņām atgrieztos kā svētām un īstām govīm. attiecībām ideālā gadījumā būtu jābūt mīklainām. manas attiecības ar dead can dance, piemēram, ir noslēpumā tītas. atceros tikai to, ka kopš pirmās reizes, kad dzirdēju carnival is over, man bija tāda sajūta, ka kāds mani aicina atpakaļ uz mājām. joprojām ļoti vilinošs aicinājums. neviens mani tā nav gaidījis un sildījis kā šī mūzika. mēģinu atminēt šito mīklu un joprojām netieku gudrs. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:51962 2011-12-15T13:29:00 2011-12-15T13:29:00 2011-12-15T11:30:52Z 2011-12-15T11:30:52Z Tā vien liekas, ka cilvēki ierodas Parīzē, lai nomirtu. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:49007 2010-06-10T00:30:00 2010-06-10T00:30:00 2010-06-09T21:35:11Z 2010-06-09T21:35:11Z es jau vairs necerēju, ka manī modīsies siltas jūtas pret hlodvigu, bet kaut kas laikam notika...vēl tikai Sartrs un Vimblonas saldajā Vitgenšteins un vēl kādi salasīti fragmenti no citiem autoriem. <br /><br />laikam nekad neesmu teicis, ka Sartrs man ir autors, kuru es visfiziskāk izjūtu uz ādas. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:48797 2009-12-08T23:44:00 2009-12-08T23:44:00 2009-12-08T21:46:59Z 2009-12-08T21:46:59Z This is what you want<br />This is what you get. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:46989 2009-11-20T20:38:00 2009-11-20T20:38:00 2009-11-20T23:20:06Z 2009-11-20T23:20:06Z Šorīt pirms lekcijas Bīberīša kungam teicu, ka pie pamošanās tiku smagi konfrontēts ar vēlmi neierasties uz lekciju. Vēlāk, saņemdams manas pārdomas par Rembo " Piedzēries kuģis, viņš teica: " Cik Jums skaists rokraksts! Mēs laikam esam gara radinieki. Man agrāk jaunībā arī bija skaists rokraksts..." <br /><br />Dzirdējāt, dzirdējāt, ko viņš teica? :)))<br /><br />Un pilnai laimei vēl kas -"Silence is easy" klips atkal ir apskatāms iekš youtube! :)) urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:46780 2009-10-25T23:22:00 2009-10-25T23:22:00 2009-10-25T22:42:57Z 2009-10-25T22:42:57Z "Saproti mani kā gribi<br />gribi mani kā saproti<br />šodien grūti runāt<br />man ļoti dreb tavas rokas" <br /><br />J.Elsbergs<br /><br />...izdzēru alu ar vakardienas vēsturi, bet vēl jau kaut kas ir atlicis. Ar pēdējo malku es nepasaku neko, kas liktu vēsturei beigties. <br /><br />...Jā, žēl, ka Rīga nav Parīze, studentu nemieru laiks teiksim, kārtējā buržuāzijas krīze, resublimācija, kā teiktu . M Šēlers...kaut gan man ir i zils balto apkaklīšu krekls pāri dibenam, ko apvilkt nesteidzīgā rīta rosmē, tāpat i atlikušās cigaretes pie kafijas, un šajā brīdī man jāpiekrīt K.,kas reiz sacīja, ka tas nekas, ka nav nauda, galvenais, lai ir smēķis, un tā jau bez maz var izvilkt mēneša atlikumu. Vēl nerimtīgāk par mēneša atliku es ceru tikai uz revolūciju, un visu, kas no tā izriet: nošmulētu tankista seju, bēdzēja vannu tantes palsajās vannasistabas sienās, klaidoņa mieru pie atspēkojošiem zālīšu dūmiem un mīlestību, kas nogalina baisi ar savas skata bezgalīgumu. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:46419 2009-07-23T10:23:00 2009-07-23T10:23:00 2009-07-23T07:53:49Z 2009-07-23T07:53:49Z šorītiņ maziņš pizģec. Pacietības mērs uzdod pa nerviem: nu cik tad var, nu cik tad var kavēt darbu! (dziļas ieelpas pauze, kas man tā kā vienmēr seko pēc retoriskiem uzbrukumiem, kas raidīti nezināmā ļaunā vierzienā) Otrā šā rīta prātula - ar visu savu saullēktu bilanci ķešā es droši varētu sacensties ar pašu Boņuku. <br />ļoti pretrunīgi. protams. Un bezsaturīgi arī. tas arī pats par sevi saprotams. Man mazītiņā cerībā, ka vecumdienās es rakstīšu vai nu francūziski vai vāciski. valodas saturīgums atsvērs visas šīs pasaules radības mokas iedomājoties, ka no manis kādreiz varētu sanākt Viktors Eglītis. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:46134 2009-07-21T13:14:00 2009-07-21T13:14:00 2009-07-21T10:32:38Z 2009-07-21T10:32:38Z pēdējie jaunumi, kuri nemaz nav jaunumi: divi vācu mākslas vēsturnieki pēc 10 gadu sūra izmeklēšanas darba secinājuši, ka nevis pats van Gogs sev nogrieza ausi, bet viņa visdārgais Dienvidu studijas draugs Pols Gogēns. <br /><br />Ģelo v tom čto, Vinsents tik traks nemaz nebija.<br /><br />Un vēl pavisam pavisam sen pasauli zibens ātrumā pārskrēja ziņa, ka Mikelandželo "Dāvids" šķielējot (ar vienu vai divām acīm? nu ja tas vēl nav noskaidrots, tad par to uzzināsim) urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:45787 2009-07-20T16:03:00 2009-07-20T16:03:00 2009-07-20T13:06:11Z 2009-07-20T13:06:11Z Kaputt mit den Geschichte. Long live Postmodernismus! urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:45317 2009-07-20T00:25:00 2009-07-20T00:25:00 2009-07-19T21:58:40Z 2009-07-19T21:58:40Z ... urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:45212 2009-07-19T01:39:00 2009-07-19T01:39:00 2009-07-19T00:19:20Z 2009-07-19T00:19:20Z Zem mūsu pīlāriem, upuru akmeņiem un visādiem citiem pieminekļiem, ko mūsu kultūrām jādaudzina par katru cenu, lai mēs nekļūtu par lopbarību dižkultūrām, slēpjās kaulu trūdvielas, mēra sporas un citi nepiedienīgi agregātstāvokļi. Nav nemaz vērts par to sākt satraukties, kur nu vēl runāt, jo citādāk būtu sev jāuzdod nepiedienīgi filosofisks jautājums: kā tas var būt, ka mēs esam. nekas nav negodīgi. viņu nāve - likumsakarīga, mūsu dzīvība - jautājumzīme vai arī uz jautājuma zīmes (kā nu kuram labāk tīk) ...jo varbūt tiešām beidzot vērts aizdomāties, kāpēc mūs bērnībā baroja ar nāvīgām pasaciņām par mēra sporu 5 gadsimtu mūžību, kamēr šodien pilnīgi atklāti arheaologi ar sapierenēm norok šīs pasakas un tik un tā neviens par to neinteresējas. Tāda pretrunīga pietāte pret kaulu kambariem zem mūsu kultūru vissvētākajiem elizejas laukiem (jā, it kā tiešām tur atrastos laimīgo ganiņu zeme, par kuru vēl mazāk jāšaubās kā par laika gaitā dievišķotajiem Komēdijas piedzīvojumiem) Un tas vēl t.s. informācijas laikmetā! Laikam jau ir tā, ka kopš Kaina cilvēkiem ir par apkaunojumu uzskaitīt to cīparsaliņu dvēseles, kas brēkušas uz debesīm no zemes. Bet varbūt gluži otrādi - nav nekādas kolektīvās atmiņas, ir tikai maizes un vīna sapotēti apziņas stāvokļi dažādās gradācijās, kamdēl arī lieka satraukuma novēršanai nākotnē pārliekas infomācijas slepeniskošana ir tikai nepieciešamais līdzeklis. <br /><br />Mūsu topošo stikla kalnu pakaiši un Tarantino inscinētās kečupa straumes. Veikli nostrādātas pasaciņas ar vienādības zīmi. Zinātne, ko pazīst arī ar nosaukumu "dzīvotdziņa par katru cenu". par mums parūpēsies un vēl jau arī visas pasaules vēju un kombainu nenopļautā atlikuma staļļi Romā. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:45033 2009-07-17T11:08:00 2009-07-17T11:08:00 2009-07-17T08:28:24Z 2009-07-17T08:28:24Z Elbow - Grace Under Pressure urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:44695 2009-07-14T00:32:00 2009-07-14T00:32:00 2009-07-13T21:51:17Z 2009-07-13T21:51:17Z Parasti es pēcvārdus nelasu. Nezinu, kāpēc tā, bet es arī ievadus nelasu. Varbūt tāpēc, ka ievadi ir pārāk neveikli, bet nobeigumi tādi, kuriem manā apziņā vajadzētu būt kā pie vāciešiem ar atvadām: Abschied ohne Abschied. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:44359 2009-07-13T12:09:00 2009-07-13T12:09:00 2009-07-13T09:39:22Z 2009-07-13T09:39:22Z Šodien ir Margaritas. Vai tas tā kā būtu mājiens, ka man šodien līdz galam jāizlasa "Meistars un Margarita" vai arī es pēc brīvas izvēles varu izlasīt tikai Margaritu un Meistaru atstāt citai dienai? <br /><br />Mans lingvistiskais nervs attiecībā uz Margaritu nekad no manis neatstāsies. "Meistars un Margarita" pats par sevi liekas dikti sviestains nosaukums grāmatai, bet vēl jo vairāk, jo Margarita manās ausīs skan kā "margarīns", bet Meistars vispār varētu būt angļu vārds "Mustard" (sinepes, ja?) Ja tā padomā, tad tiešām varētu sanākt kaut kas līdzīgs angļu brokastu maizītei - margarīnmaize ar sinepju glazūru. Nu ja reiz ir kokčiks ar nosaukumu "Bloody Mary", tad attiecīgi vajadzētu būt arī sviestmaizei ar nosaukumu "Meistars un Margarita". urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:44222 2009-07-11T02:00:00 2009-07-11T02:00:00 2009-07-11T00:50:58Z 2009-07-11T00:50:58Z Ja kāds ir tiešām svarīgāks par sevi pašu, tad ir mazliet nožēlojami apjaust, ka tu nezini mazliet mazāk. Mīlestība nav filantropiska.<br /><br />Šīs dienas vakars izvērtās jaukāks nekā bija plānots. Es par varītēm biju iecerējis šodien mazliet pielietis, bet no puspieciem, kad es pēc manām domām sāku īstenot šo plānu dzīvē, man nekas neiznāca, te patraucēja lietus, te kompānijas trūkums..varēja pat piesieties domas, ka zvaizgnes skaidrā dienas laikā pagriezušas muguru, kas nevarēja būt taisnība...iespējams, ka es pārāk iedvesmojos no dzirdētā par to, ka arī skaidrā dienas laikā iespējams ne nu gluži pazaudēt saskari ar saules-mēenss likumiem, bet vismaz iztēloties, ka jaunībai pieder brīvība izlemt par to, kad sākt un kad beigt. Un vēl jau iz iepreikšējām paaudzēm sniegtais piemērs, ka iemešanas paradums nepavisam nav akmenī cirsts un, ka sākt var tiešām dienas stundās, lai vakarā nebūtu problēmu ar izguldīšanas problēmām un salāpīšanos nākamā rītā. Par spīti Toro es tomēr domāju, ka savs viedums nāk arī no vecajo mutēm...<br />Laimīgas sakritības pēc iznāca, ka es Jānim P. uzzvanīju vienu minūti pirms viņa izkāpšanas no mašīnas, kas viņu veda uz Āģīti, jo standarta gadījumā viņam nepieciešams apdomāšanās laiks vismaz 10 min. Tik un tā es klausuli noliku, lai gaidītu 10 min. Pēc min ne vairāk seko stiedzīgs zvans it kā no paša Endija (Vorhola), ka D..vs grib ar mani runāt, tāpēc man jāpasteidzās, 6 min laikā jābūt lejā, ja es vēl gribi ar viņu sadzert. <br />Kad mēs atgriezāmies no kopīgas uzpildīšanās, man bija bankets ar pašu D..u. Runājām par šo un to, bet pārsvarā mūziku, kas mums patīk. Jau pirmo gabalu, ko viņš uzlika pēc manas iniciatīas, es atpazinu pēc pirmajiem akordiem...izrādās, ka viņš ikreiz iemīlās, kad redz šo lēdiju ar zaķiem un ēzeļiem uz BMX veļūkiem, kas pēkšņi izlien no viņas muguras un tad pazūd tumsas aizsegā. Tajā pašā laikā es vilku cīgu un un lūkojos pretim pārdomām, kas kā vienmēr nenāca pretī atplestām rokām. Tā ir tikai ilūzija, ka smēķētāju laikam ir vairāk laika apstāties, jo parastā gadījumā iztruacē kāds skatiens, kas apstājās pie pavisam triviālām parādībām, kā piemēram tā kaķa, kas tur ārā gulēja. Es tiešām nevarēju saprast, kāpēc viņš joprojām nav pamodies, ja vēl nesen es redzēju noveļamies no viņa muguras kādu mašīnu. Viņam taču sen jau bija jābūt pie dieviem, nevis šeit jātup tik statiskā pozā it kā viņš kā izteicās pats D..vs būtu notēmējis uz mirušu peli. Ak, jā, pirmajā reizē, kad es viņam norādīju uz šo mincīša nekustīgo kustību, viņš izbijās. Viņa valstībā laikam nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Vēl pēc kāda brīža, kad man bija atkal vajadzība pie atvērta loga, es viņu paaicināju aplūkot kaķīti. Bet viņš, pirmajā brīdī neapķēries, man vaicāja: "Kuru? Kur viņš ir?" Bet es norādu ar roku uz logu domādams nu to tur ārā. Viņš pasmīn un saka: "ak, jā." Vinš ir dzīvs, re kā, viņš jau ir šeit, pirmīt viņš vēl bija tur. Kaķis un pele. Kurš kuru. <br />Kad vēlāk vakarā beidzās mūsu bankets, es nolēmu apraudzīt kaķīti un paskatīties, kas ar viņu. Pavisam neapjaušot, ko es daru, es sāku ar viņu saņaudēties, bet D..s beidzis krāmēties ap savu steidzīgajām vajadzībām, ietiecās, ka es laikam esmu aizrāvies. <br /><br />Jau vairākus gadus sev uzdodu jautājumu, kas ir tie cilvēki, kas novāc beigtus dzīvnieciņus no neērtā asfalta. Vai tā ir kāda slepena dzīvnieku palīgorganizācija, vai arī tie ir filantropi, kuri aizvācot kādu aiz astes it kā iemet kādu grasi grēku izpirkšanas kolektē. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:43807 2009-07-10T20:29:00 2009-07-10T20:29:00 2009-07-10T17:35:50Z 2009-07-10T17:35:50Z Dzeru jau trīs dienas. nē, es dzeru tikai šodien, lai gan tāda sajūta, ka jau visamz nedēļu no veitas un kas to lai zina varbūt pat mēnesi. nav svarīgi 4 sienās vai aiz 4 sienām, viens pats mājās vai aiz tam, ka viss, ko mēs zinām, ir mīlošs naids. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:43563 2009-07-09T09:28:00 2009-07-09T09:28:00 2009-07-09T07:59:32Z 2009-07-09T07:59:32Z Man liekas ka jau kādu labu laiciņu mani vajā vajāšanas mānija. Iespējams, ka tā ļaunuma sakne iedīga tajā dienā, kad pie dzīvokļa durvīm piezvanīja kāds vīrietis, lai pateiktu, ka dūmo palodze. Es paķēru pirmo šķidrumu, kas man bija pa rokai - pusizdzertu kafijas krūzi- un pārlēju to pār manu nu jau ilgu laiku pārpildīto pelnu trauku un domāju nu būs sirdsmiers, vēl tikai jasagaida omītes brāziens. Bet nekā tamlīdzīga - pelnu trauks nočurkstēja un vai aiz inerces vai kā cita turpināja dūmot...kopš tā brīža mani sāka vajāt kaut kādas mistiskas bailes. Bet omīte, ai, viņa pat nepamirkšķināja ne aci, jo viņai bija svarīgākas leitas runājamas ar kaimiņu. Vēl tajā pašā dienā es vismaz divas reizes paspēju aizdomāties par šo nelaimīgo dubļos slīkstošo pelnu trauku. Vispirms jau tad, kad es pēc manām domām, aizmirsu izmest miskasti, kurā atradās šis bīstamais rādijs un pēc tam jau konstanti kopš tās pašas dienas vakara, jo smēķēšanu pie loga joprojām neesmu atmetis.<br /><br />Jau tā pēc dabas būdams diezgan bailīgs, tagad jūtu, ka kļūstu slimīgi atkarīgs no mazākās mirāžas, skaņas toņa izmaiņām, no tā, kas man tikai rādās. Un patiesību sakot rādās ar vien vairāk...Ja vien omīte toreiz nakts melnumā nebūtu divas reizes iebrāzusies pie mums un apklusinājusi mūsu mežonīgo atvadu ballīti, ja viņa nebūtu rēkusi uz I. par palikšanu pie vientuļa vīra, kamēr viņas omīte gandrīz tepat uz stūra dzīvo, ja viņa nebūtu sākusi no tās pašas dienas klačoties pa visu pasauli un nebūtu aizdedzies tas nelaimīgais pelnu trauks... <br />tad es varbūt drāztos pa labi un kreisi, nemeklēdams siltumu. Šis a priori uzspiestais zīmogs mani atbrīvo no atbildības pret grēka apziņu sevī (grēkoju, lai vairotos žēlastība, un pat ne tā, vienkārši aiz tam, ka deg no entry sarkanā gaismiņa), izaicina mani varbūt kļūt stiprākam, bet jebkurā gadījumā nespēj mani atbrīvot no pastāvīga nemiera. Ne izbēguši noziedznieki, spoki, sapņi vai mirāžas, bet vel nesaplnīti grēki uzglūn man no visiem pakšiem un rensteļu renstelēm. Es nespēju vien atskatīties un beigt baidīties. Es nesaku, ka esmu svētulis un nesu nevainības mici galvā, bet tik un tā nez kāpēc man nāk prātā vārdi, ko reiz teica kāds cilvēks paššaustīšanā nogrimušajam Luteram: "Nu tad ej un beidzot sagrēkojies". Ar domu, ka grēka darbi var arī darīt brīvu. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:43399 2009-07-09T01:24:00 2009-07-09T01:24:00 2009-07-08T22:45:07Z 2009-07-08T22:45:07Z Šodien visi jūsmoja par Džeksona meitiņas asarām. Cilvēks pamodās un pats neapzinādamies piemiedza dievam ar aci, jo uz mirkli noticēja, ka šajā pasaulē kaut kas vēl var būt patiess.<br />"Es reizēm nopūlos līdz izmisumam, lai šajā pasaulē dabūtu no cilvēkiem kaut nieku - bet vienkārši un godīgi nostrādātu". urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:43139 2009-07-06T23:54:00 2009-07-06T23:54:00 2009-07-06T20:57:50Z 2009-07-06T20:57:50Z Kamēr šī diena nav galā, man jāpaspēj pateikt, ka vakar es raudzījos kāda cilvēka vaigā, kas mirdzēja savā patiesajā varēnībā. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:42757 2009-07-06T12:24:00 2009-07-06T12:24:00 2009-07-06T10:22:14Z 2009-07-06T10:22:14Z Nu ja reiz ar jaunu sparu ir atsākusies Džeksona ēra, tad man arī jāiegulda sava artava oglīšu piemešanā. Tātad, paziņoju, ka mans visu laiku mīļākais Džeksona gabaliņš ir...ir......iiirrrr: Don't Stop Til You Get Enough.<br />Laikam šajā dziesmā ir paslēpta referencīte uz viņu pašu..jā, kamēr jauns un melns, es atvainojos, balts, bet tam jau nav nekāda nozīme black or white! tikmēr domas par apstāšanos var apdziedāt, bet tālāk? Nespēja paskatīties uz sevi spogulī. <br />Mazliet jau viņa ir žēl. Man negribās par viņu vispirms spriest kā ģeniālu mūziķi utt., bet kā par skatuves mākslinieku...pozēšana viņiem ir kā dzīvības eliksīrs. <br /><br />Es pat pieļauju domu, ka Džeksons savos 50 viskvēlāk apcerēja domu nevis par to kā atvadīties uz skatuves (jo tas vienkārši nebija iedomājams), bet kā aiziet no svešinieka lodes. Taču tie vitamīni, ko atrada viņa kuņģī, bija nelabojamo ārstu-indētāju roku darbs! (neliekuļosim, Džeksons provocēja savu nāvi). urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:42736 2009-07-04T20:51:00 2009-07-04T20:51:00 2009-07-04T17:55:55Z 2009-07-04T17:55:55Z Viss tā kā atkal sāk pamirt. Vai atkal? bet varbūt tikai turpina..tad jau tās ir labas ziņas! 6 feet under..is it too much? <br /><br />Biju cerējis sevi uzmundrināt ar racionālu nodarbi - gribēju pārstrādāt šovakar pie Uzvarotāju pieminekļa tapušo traktātu par 4 vārnām. Domāju, trūkst tikai šerbertiņš un vīns. <br /><br />Domāts-darīts, bet tik un tā sanāk tuksnesis uz ezera. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:42438 2009-07-04T16:49:00 2009-07-04T16:49:00 2009-07-04T14:14:48Z 2009-07-04T14:14:48Z šodien kaut kādā jocīgā kārtā atcerējos, ka man ir jāsvin dzimšanas diena, jo tieši pirms 4 gadiem es parakstīju darba līgumu ar savu valsts iestādi. Tādēl es uzpošu dzīvokļa grīdu, mēģinu izmēst kaktus no liekiem kurpju pāriem un čībām, kas šodien noder tikai kaķiem par pakaišiem un putekļiem par zemūdens akmeņiem. Jā, nezūdamības likumi strādā uz katra stūra, arī visazimirstākajos kaktos, kuriem omītes gluži paranojiskā cieņā griež muguru. Visi kakti un grami kļuvuši par kilogramiem tieši aiz liekās piepūles, ko izrāda pret grīdas mazgāšanas paradumu. <br /><br />Dzimšanas dienās un svētku dienās vispār pa vecam paradumam jāaicina ciemiņi, bet man leikas, ka man nav ko pulcināt, ja nu vienīgi jāpiesauc visi pārējie četrinieki vai tie cipari, kuriem ir ar 4 kāds sakars...viņu manā dzīvē ir pāri pārēm...ar šiem visiem cipariem diskrētam matemātiķiem pietiktu, lai izskaitļotu manu mūžu, lai mani, ja vajag novestu līdz bankrotam vai arī lai uzceltu debesīs. Tur jau tā lieta, ka man pašam pār šiem cipariem nav varas. <br />Tātad es svinu. urn:lj:klab.lv:atom1:hlodvigs:42049 2009-07-04T12:59:00 2009-07-04T12:59:00 2009-07-04T10:04:24Z 2009-07-04T10:04:24Z Izlasīju kādu pasaku. Tagad nevaru saprast, uz kuru, lai es krītu kā nākamo: uz "Nerātno puisēnu", "nelokāmo alvas zaldātiņu", vai varbūt ..."Pieci no vienas pāksts"? Bet man noteikti kaut kas vēl ir jāizlasa.