| sad |
25. Jun 2004|23:31 |
Cilvēciš bija vecs un vārgs, bet viņai vēl bija lielas acis, dzīvas acis kurās bija dzīvība, alka dzīvot, vēl dzīot, redzēt, sajust. Viņa bija tik priecīga ka kāds ieradās ciemos, jaunas sejas, ka ir ar ko parunāt, dzirdes aparātiņs bija, bet takvaitā vajadzēja runāt skaļāk. Mums ir jāciena dzīve, citi un arī nāve kas ir dabīga. Bet kāpēc man negribas redzēt tās skumjas ka cilvēks apzinās ka laiks iet, pamest šo pasauli. Man arī sāp. Varbūt vienkārši nezināšana par to kas ir pēctam.
Viņai jau bija grūti pārvietoties pat ar spieķīti, ēdienu pienesa viņās istabiņā. Ik pārdienas apkopa pušumu viņas kājai kurš nekādi netaisījās dzist.
Līz vienu dienu viņa pakrita. Saplīsa dzirdes aparātiņš kuram nebija alternatīvas tajā brīdī. Palika pavisam slikti. Mīļais cilvēciņš nēēda praktiski nemaz. Dzīvoja no zālēm. Nebija ne vairs krāsainais lakatiņš ap sirmo galviņu, ne viņas iemīļotās drēbītes, gulēja viņa gultā, nošļukušas slimnieku drēbēs zem plānas sedziņas, neiskatījās ka kāds būtu apkopis viņas brūci kājā. Biju uzmauktas kaut kādas vecas cauras kapzeķes.
Gulējā viņa šokā un prasīja, "kāpēc, kāpēc man viņi to izdarīja". Acis mirdzēja, asaru nebija ko raudāt, runāt ar viņu nevarēja, nebija dzirdes aparātiņš. Ne rakstīt, ne lasīt nebija spējīga, vecums un nespēks bija atņēmis tās spējas.
Kopējā istaba...
Tur bija vēl divas tantiņas kas visu laiku ķiķināja un smējās, izskatās ka pansionāti piekopj politiku kas izdevīgāk un uzņem garā vājos cilvēkus.
Mīļais sirmais cilvēciš stāstīja, cik nu viš varēja, ka esot prasījusi lai ko atnes, bet par viņu smējušies.
Kāpēc es raudāju, nezinu, bet vai es to skatu vēlreiz gribēšu redzēt, nē, bet no tā ka es aizbēgšu nekas nemainīsies.
TUR IR CILVĒKS, DZĪVS CILVĒKS KURŠ RAUD BEZ ASARĀM, NU UN KAS KA GADU SKAITS TUVOJAS SIMTAM, VIŅA GRIB VĒL REDZĒT UN DZIRDĒT.
help |
|