| Lietus laikā... |
[12. Maijs 2005|20:28] |
| [ | Jūtos |
| | Romantisks | ] |
| [ | Skan |
| | Gregoriāņu bītliskie korāļi un lietus sišanās logā | ] |
Izdomāju, ka jāuzraksta kaut kas. Sen nav rakstīts, ja neskaita manu vakardienas atzīšanos par vilšanos sevī(un neskaitīsim), kaut gan noticis pa šo laiku ir ļoti daudz. Atstāstīt negribās. Ja nav pierakstīts, tad laikam tam jāpaliek tikai atmiņās, skaistās un laimīgās atmiņās. Bet vairāk par šībrīža izjūtām gribās. Ārā viss ir zaļš un līst lietus. Ir pievakare un manā istabā ir pustumsa. Skan bītlu dziesmas gregoriāņu izpildījumā. Un... un man gribās romantiku un mīļumu un...noskaņu. Es pat neprotu izstāstīt kādu noskaņu. Pat savam mīļumam nepratu. Tā ir jāizprot, jāsajūt un jāļauj tai būt. Man gribās runāties sēžot kafejnīcā un guļot gultā, kad logā sitās lietus lāses. Laikam pie visa vainīgs ir lietus. Lietus laikā es vienmēr kļūstu tāda..nu tāda romantiku un mīļumu griboša. Tāda nedaudz žēlojama un mīļojama. Nedaudz pāremocionāla. Tāda, ar kuru ir grūti tik skaidrībā. Tāda, kuru darīt laimīgu ir grūti un vienkārši vienlaicīgi. Bet gribās. Gribās romantiku, gribās mīļumu un mīlestību. Ak šis lietus laiks...Un jo vairāk es par to domāju, jo vairāk gribās. Dīvains man ir tas lietus laiks, un tā vienmēr. Vienīgā un pati galvenā atšķirība no visiem citiem maniem lietus laikiem ir tā, ka, lai gūtu šo romantiku, man nav jāsēž gultā, ēdot šokolādi, dzerot tēju, lasot franču noveles, kurās šo noskaņu ir papilnam, kamēr logā lietus sitās, jo man līdzās ir mīļš cilvēks, kurš var sniegt gan romantiku, gan mīļumu, gan mīlestību. Lietus, bītlu dziesmas, dvēseliskākas, kā parasti un kliedzoša vēlme pēc romantikas un noskaņas. Un cerība, ka palīdzēs un sapratīs, jo šī noskaņa ir diviem ne vienam... |
|
|