| Es priecājos par pasauli un lepojos ar sevi |
20. Apr 2005|20:14 |
|
Ir tādas jaukās dienas. Citādi viņas nevar nosaukt, vnk ''jaukās''. Vakar bija tieši tāda- jaukā diena. Un sen nebija bijusi tik jauka diena. Viņa palīdzēja man sajust, ka pasaule un cilvēki ap mani ir fantastiski, ja es kaut nedaudz pacenošos būt laba, sirsnīga un mīļa. Tas viss gaišais, ko dod citiem, tiešām nāk atpakaļ, nāk vnk burvīgos veidos. Man prieks. Liels, liels prieks. Un jā. Es lepojos ar sevi. Lepojos, jo man beidzot ir izdevies saprast, ko es mēdzu darīt nepareizi attiecībās ar cilvēkiem, attiecībās ar savu mīļo cilvēku. Es radu problēmas, pati sarežģījot brīnišķīgas attiecības. Labāk no tā nav man, kur nu vēl maniem tuvajiem cilvēkiem, īpaši manam mīļumam, kurš šo manu rakstura iezīmi, šķiet, diemžēl ir izjutis visvairāk. Kāpēc es tā daru? Who knows. Es tiešām pati īsti nesaprotu. Vai es tā gribu pievērst sev uzmanību? Nu uzmanības deficīts nava itkā man. Vai mani mulsina pārāk ideālas attiecības un es mēģinu tās ''pietuvināt'' zemei? Nu tas jau būtu pārāk stulbi, pat man, jo tā attiecības nevis pietuvina zemei, bet gan norok. Vai man pietrūkst sarunu(vienmēr, kad ir problēmas, tās tiek izrunātas)? Nezinu. Mēs runājam, mēs parunājamies. Vai tas ir tas pats, kas sarunas? Itkā taču, jā. Tātad arī šis variants neder. Hmmm...laikam es vnk esmu jokaina būtne. Bet svarīgākais jau šķiet ir tas, ka nu viss ir atkal vislabākajā kārtībā(ceru, ka mans mīļums ir atguvis sirdsmieru, manuprāt, jau ir), esmu apjēgusi, ko daru pilnīgi šķērsām un...šis ir pats svarīgākais- apņēmusies nepieļaut šādu manu izdarību atkārtošanos. Manuprāt, visi būs laimīgāki. Krietni laimīgāki. Es šodien mājās tā kārtīgi izdziedājos. Man tas attīra dvēseli. Palīdz sakārtoties. Izdziedu slikto un atbrīvoju vietu atkal jaunām pozitīvajām emocijām. Arī par to man prieks. Man vispār šodien prieks. To gan nepārāk labi nevarēja redzēt šodien, jo es biju pārāk miegaina, bet...bija, bija tas prieks. Ir joprojām. Un es jūtu- būs vēl ilgi.:) |
|