|
18. Maijs 2007|21:03 |
Blakus milzīgajai tēja krūzei un medum (mazliet sāp kakls, bet tā pavasarīgi) uz galda stāv zvaniņš. Pēdējais. Baismā nostaļģija uzmācās šodien, atceroties šos trīs videnes gadus, kuri laikam ir labākie, kādi man bijuši, jo atvēruši pasaulei.
Bet nav laika atmiņoties. Rīt ir pirmais simboliskais solis nākotnes vārdā - jāraksta Stradiņu kursu bioloģijas eksis. Jāpamācās laikam. Nu ta bikiņ, lai manai apzinīgajai "es" aizbāstu muti. (:
Toties džekiņš, kam pasniedzu privāstundas ir nenormāli foršs. Jautrais džeks. Prieks strādāt. (:
Ai, ai kā es ilgojos pēc laika ar savu Mīļumu. Pirmdien jāiet uz Karību jūras pirātiem. Un noteitki vēl jāsadara kaut kas. Bet piektdien.. ņam.. piektdien jāsvin mūsu burvīgā divarpus gadu kopā būšanā. (:
Baigais savārstījums sanāca, bet, ko lai dara, ja sirdī mīļotais vīrietis, galvā bioloģijas ieskaite un kaut kur pa vidu vēl sentiments par pēdējo zvanu. (: |
|