Maybe*

mans lielākais niķis ir pārlieku liela pieķeršanās cilvēkiem. kā lai no tā tiek vaļā? vai varbūt nevajag? un starp citu - come what may ir banāla dziesma ?!?

likteņa spēlītes - ienākot istabā pēc būšanas prom sāk uzreiz skanēt NYC - mana mīļākā interpol dziesmiņa :]] jauki, ka mani sagaida tās pirmās skaņas. mm.. :]

ps. es nezinu kāpēc, taču atcerējos savu pagājušā gada dzimšanas dienu. tā iesākās vnk šausmīgi: teiksim tā - ar lugu balodis vienā no Slapes graustiem, es biju vienā komandā ar Rēziju, Anna :D man iespēra ar dubļainu kāju pa jaciņu (pleķi nevarēja atmazgāt ļooooti ilgi), es nosalu pie ugunskura, Rēzija nedeva Gintam lukturi, Aldim uzbruka būdīgi veči, es neapēdu kliņģeri, kas mūs sagaidīja pie ugunskura, jo man bija zudusi apetīte. otrā jubilejas puse bija jauka: manas lieliskās mani jaukā veidā padarīja par Maiju Masaļsku, es tiku pirmoreiz apsveikta pērlīšu apļa laikā, es braucu uz Lenija koncertu, kas bija Dievīgs, mājās satiku ģimeni, dabūju picu(Slampē nekā tāda nav) un tiku pie akrila nagiem (nejau uzreiz) + jaciņa tika veļas mašīnā. nākamajā dienā nometnē bija Guntis. Re, cik strauji var mainīties viss.. :]