September 19th, 2004

• 9/19/04 12:39 pm
• Vienā laikā ar zemi saplūst
  Un betona skūpstam atdoties klusi
  Paskaties atpakaļ aiz tevis pilsētas grūst
  Un arī sirdsapziņa mīļā tevi sen jau pametusi...
  
  Sirsnīgi tu dur man sirdī
  Un ar smaidu uz lūpām man aizver acis
  Ārā līst un kājas stieg mālos
  Nekad vel neesmu sev tik dziļu kapu racis...
• Current Mood: zero
• 1 piezīmējatomēr

• piedod...
• 9/19/04 05:16 pm
• Reiz es ticēju ka pastāv laime un mīla, ka debesīs mūs kā eņģeļus gaidīs. Atceries, mana mīlestība tavai laimei ir kā ķīla, kā lombards kurš atvērts dienakti bet iekšā neieaidīs. Un Tu mani atcerēsies, lai ko Tu teiktu, lai kā tu kliegtu. Varbūt kādreiz par šo ar mani kopā smiesies, bet varbūt viena pati un nav neviena kurš tev to liegtu.
  
  Varbūt debess vēlreiz uzziedēs, sagadīs mūs kā eņģeļus mājās, varbūt spēs. Mēs...varētu vēlreiz. Un Tevī atkal atgriezīsies klikšķis vēl viens ugunīgs mirklis pēc sievietes domām, vai neredzi es jau degu, šķiet ka nu mēs esam mainītām lomām...
  
  Tu taču zini ka vienmēr ir šādi mirkļi, palīdzi man šai cīņā un atgriez šo mākslīgo zibspulzes effektu man acīs, es mīlu...
• Current Mood: shine in black
• 3 commentstomēr