urn:lj:klab.lv:atom1:hestia hestia hestia ignes_fatui@inbox.lv hestia 2015-08-17T07:47:08Z 2015-08-17T07:47:08Z urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:407540 2015-08-17T10:46:00 2015-08-17T10:46:00 2015-08-17T07:47:08Z 2015-08-17T07:47:08Z <a href="https://www.youtube.com/watch?v=EkhY4YXX6x4">garā versija</a> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:407292 2015-08-17T09:55:00 2015-08-17T09:55:00 2015-08-17T07:01:07Z 2015-08-17T07:01:07Z Ir stāsti, no kuriem pāri paliek tikai vardi "man bija labi ar tevi". Un tomēr tas ir vairāk nekā pēc dažiem citiem stāstiem, kuri noslēgušies ar vārdiem "es aizeju" vai ko tamlīdzīgu. Jebkurā gadījumā stāstu beigas nav viegli pieņemt. Ka tieši šajā brīdī ir jāsakopo visi spēki, kaut kas ir jāpārgriež un tālāk dzīvē to vairs nevar pielaist atkal klāt. Ir jāsaglabā distance, kas mērāma neskaitāmās aukstās un melnās naktīs ar nopulēti spožām zvaigznēm, distance, kuras vārds ir NEKAD. Stāstu nobeigšana nekad nav bijusi mana stiprā puse, jo vienmēr, par spīti visām pretrunām, ir gribējies atkal un atkal pieķerties kaut kam pierasti labam. Jo vienmēr ir biedējusi apziņa, ka aizejot no kāda savas dzīves cilvēka, es atlaižu arī daļu sevis. Un tās daļas vairs nav, vienkārši nav, paliek fantoms, rēgains tukšums. Un man pašai ir jāmainās, gandrīz piespiedu kārtā jākļūst par kaut ko sākumā biedējoši svešādu. Ir grūti spēlēt šo spēli ar aiziešanu. Tā plēš dvēseli. Pat ja nekoncentrējamies uz sāpēm un zaudējumiem, un vilšanos, tā tik un tā plēš. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:406107 2015-02-06T22:34:00 2015-02-06T22:34:00 2015-02-06T20:33:16Z 2015-02-06T20:33:16Z <a href="https://www.youtube.com/watch?v=LiB9t2DMpug&list=PLj5SGCvjnr3Oj6O8Dvwo9Sbq3qgAlJj7J&index=40">man vajag izkāpt</a> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:404506 2014-12-27T14:56:00 2014-12-27T14:56:00 2014-12-27T13:02:50Z 2014-12-27T13:02:50Z Patiesībā es gaidu janvāri. Es vienmēr gaidu janvāri. Es gaidu to pelēko pļurzu, kas seko visam šim. Svētki ir pārāk krāšņi priekš manis. Svētki iešķeļ nepiepildītā aizas, kā ar nazi sagriežot nogatavojušos arbūzu. Tie vienmēr nāk un saārda labi kopto ikdienu, un laba daļa gada sākuma paies, lai to sakoptu, lai to atkal salabotu. Es zinu, ka mēs izdzīvosim daudz pelēcības, daudz dzīvot negribēšanas un nepatikas pret atkušņu sanesumiem, tomēr janvāra tuvums mani nomierina. Un, re, <a href="https://farm9.staticflickr.com/8650/15827831728_1f0954829b_o.jpg">tā es to iztēlojos, janvāri</a>, kā gandrīz vienmēr manā dzīvē, vientuļu, bet tas ir skaudrums, ko es pazīstu. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:404248 2014-12-27T14:15:00 2014-12-27T14:15:00 2014-12-27T12:23:52Z 2014-12-27T12:23:52Z Ja es varētu izvēlēties savu gada dziesmu, es izvēlētos par labu vārdiem <a href="https://www.youtube.com/watch?v=PBxU9xtwyg0">I Will Always Love You</a>. Pat, ja tas ne vienmēr atbilst patiesībai, šajos vārdos ir gaišums, un tikai ar to es vēlos pamosties baltos un aukstos janvāra rītos, kas drīz vien iestāsies. Tagad, kad esmu tik nogurusi no visa, kas ir mana dzīve, no visiem sarūgtinājumiem, kas bijuši šogad, no cilvēkiem, kas likuši man vilties un tiem, kurus esmu pievīlusi pati, kad esmu it kā sastingusi šajā mirklī, no kura neredzu izeju, es gribu atcerēties tikai to tīrību, kas piemīt tai vienīgajai ticamajai domai, kas caurauž tavu prātu rītos, kad pamosties un pirmajā mirklī vēl neatceries, kas esi un kas ir tava dzīve. Bet tomēr atceries spēju mīlēt, savu paša spēju mīlēt kādu... kaut ko... varbūt dzīvi, varbūt cilvēkus. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:403418 2014-12-25T09:36:00 2014-12-25T09:36:00 2014-12-25T07:43:06Z 2014-12-25T07:43:06Z Ir uzsnidzis, un ziemas saule ir aprijusi debesmalu aiz mana loga. Es pamostos, un ir vismaz tik daudz brīnuma, cik baltais paklājs uz zemes. Citi brīnumi vienkārši nebija iespējami. Es iešu uz mežu, es domāju. Mežs ir mīļotais, kuram nav aizslēgta sirds. Tā ir krēslaina un smaržo pēc sūnām, bet man tur vienmēr ir guļvieta. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:402978 2014-12-24T23:33:00 2014-12-24T23:33:00 2014-12-24T21:57:53Z 2014-12-24T21:57:53Z Varēja būt sliktāk. Es esmu pateicīga par spēju saglabāt to kontroli, kas man palikusi pašai pār savu dzīvi. Esmu pateicīga par mieru svētkos. Par daudz maz saskaņu. Par iespēju iepriecināt citus, vismaz tos, kurus es spēju iepriecināt. Es biju cerējusi, ka mana dzīve būs citāda šogad. Bez tāda īsta attaisnojuma cerējusi, jo šķita, ka pēc nelāgām lietām pienākas lādzīgās, ka pienākas ieceru, sapņu īstenojumi. Bet nekas mums nepienākas, un katra lieta beigās ir jāizcīna, par katru kaut kas jāsamaksā, un nav iespējams vienkārši sagaidīt kaut ko, kas liekas vēlams un vajadzīgs. Un tāpat vien mēs tomēr neesam neko pelnījuši, lai cik arī jauki tas nešķiet skanam — būt pelnījušam laimi. Es daudzreiz esmu skatījusies uz savu dzīvi kā norasojušu logu šogad, kam neko nespēju padarīt. Bet tagad beigās ir tā, ka man vairs nav nekāda īpašā rūgtuma ne pret vienu un ne par ko, tas, ko esmu iemācījusies, ir atlaist, tas ir viss, ko es iespēju ar savu dzīvi: atlaist lietas, cilvēkus un vissvarīgāk — pati savas izjūtas. Nav, tātad nav. Un, ja nav, tad nevajag pārāk ilgi uzkavēties tādā telpā, kurā nav. Vajag iet ārā un prom. Un arī ar gadu mani rēķini šķiet noslēgti. Es esmu gatava visam, kas sekos tālāk, un visvairāk visam, kas aizmēzīs esošo prom. Es esmu gatava mainīties līdz nepazīšanai. Nekas mani netur. Neviens. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:402664 2014-12-23T17:52:00 2014-12-23T17:52:00 2014-12-23T16:09:32Z 2014-12-23T16:09:32Z Kādam izkrita cimdiņš autobusa pieturā. Pelēkzaļš pirkstainis. Tā nu tas palika mētājamies uz  asfalta, un cilvēki meta tam līkumu, baidīdamies samīt kājām, it kā tas būtu dzīva būtne, bērns, kas nozaudējis mātes roku un noklīdis pūlī. Lietus pamazām pieņēmās spēkā, vientuļais cimdiņš izmirka, arvien vairāk pieplakdams zemei un kļūstot arvien neievērojamāks, līdz to jau sāka mīdīt garāmgājēju soļi. Autobusi nāca un gāja, cilvēki aizsteidzās, vien es paliku pieturas nojumē vērojam nokritušo cimdiņu. Mans autobuss kavējās 20 minūtes, un es jau sāku domāt, ka tas tā arī nekad neatnāks. Un tobrīd es ar savu iepirkumu maisu un uz cimdiņu nofokusēto skatienu biju vientuļākais cilvēks izplatījumā. Bet es nesāku raudāt. Mani piepildīja pieauguša cilvēka stingais miers.<div>Liekas, ka man vēl nekad nav bijis tik skumji un bezcerīgi pirms svētkiem kā šogad. Un reizē tukši, neko neizsakoši. Bet es domāju par Tevi, Laura, es zinu, ka kaut kad Tu šo lasīsi, jo mēdz te iegriezties. Es domāju par to, ka Tavs tēls raisa cerību, Tavs gars, kas liekas nekad nezaudējam dzīvei, un varbūt kādreiz arī es atkal tikšu laukā no dubļiem, no piemirkušas un neīstajiem cilvēkiem pārbāztas pilsētas pirmssvētku novakarē, kad līst, un es nozaudējos, un mani samin pagājība.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:401155 2014-11-06T09:26:00 2014-11-06T09:26:00 2014-11-06T07:43:40Z 2014-11-06T07:43:40Z Šoruden es vairs nejūtu. Es nejūtu, kā aukstums vijas ap manām rokām, kad esmu aizmirsusi uzvilkt cimdus, un skrāpē ādas virsslāni, padarot to sausu, spurainu un asu. Es nejūtu, ka salst, ne pa īstam, no rītiem man nepietiek laika salšanai, vienmēr ir pēdējā minūte, kurā skrienu uz vilcienu. I. saka, ka mēs ar laiku attopamies pie sasistas siles, un nekas cits neatliek, kā vien pieņemt to un secināt, ka, lai gan sasista, sile tik un tā ir, un no tās var strēbt kaut vai miežu putru bez pavalga. Bet es nejūtu savu sasisto sili. Šoruden es vienkārši vairs nejūtu. Pat to, kā laimīguma atblāzma viegli pārslīd pār manu vaigu un izzūd nebūtībā. Tikai saules piesātinātais aplis joņo starp priedēm, kad braucu vilcienā. Mēs skrienam tik ātri, es secinu. Varbūt mēs visi tiešām esam kaut kādi saplēsti šajā laikmetā, un tur neko nevar līdzēt. Varbūt asaras, ko noskalo ar karstu rīta dušu, pamazām aizaudzē ciet dvēseli. Varbūt asaras ir kā gliemežvāki, kas nekad nav atvērušies, un tu saber tos kabatā un aizmirsti. Reizēm, kad gaidu tramvaju uz Baronielas vai šķērsoju kādu gājēju pāreju, es vēroju cilvēkus. Kā tie slīd pa ielām, uz mirkli tik absolūti vientulīgi, katrs savā melnajā mētelī, katrs savā šallē un ar Narvesen kafiju, ne ar vienu nesaistītas aukstas planētas atdzesētā visumā ar neskaidrām trajektorijām. Tā es arī jūtos šoruden. Kā šie daudzie cilvēki, kas izslīd man cauri uz ielām, izslīd un aiz sevis neatstāj absolūti neko. Varbūt tikai skumju melodiju bez skaņas, vārdus, kurus nav iespējams savērpt uz mēles, un emocijas, kuras vairs nav spēka pacelt, tik smagas tās ir, kologramiem mūžseni smagas, nepaceļamas.<div><br></div><div><a href="http://grooveshark.com/s/Farewell+No+1/3N1RUl?src=5">Farewell</a></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:400981 2014-11-06T06:42:00 2014-11-06T06:42:00 2014-11-06T05:04:28Z 2014-11-06T05:04:28Z Dažreiz arī es apstājos, domas aiziet sānslīdē, un paliek tikai putekļi, kas virmo istabā saules mestā līnijā. Kā <a href="http://grooveshark.com/s/Darcy+s+Letter/2ETTpk?src=5">šī melodija</a>, dzīve lēni pāriet, tas ir kā ar nazi bērnībā sagriezt pirkstu, no sākuma sāp, ļoti, ļoti sāp, bet ar laiku nemaz nepamani, kurā brīdī ievainojuma vāts jau ir aizvilkusies ciet, kā pamazām citas ādas slānis ir visam pārbraucis pāri. Varbūt patiesi būtu labi, ja dzīve arī tik lēni uzsūktos, ja viss izzustu, kamēr nedomā, neskaties, un tu jau esi kļuvis par kaut ko citu, varbūt par kādu citu. Nebūs vairs telefonsarunu tumsā, neviens vairs neatļausies pateikt, ka tev jau ir 30, laiks ražot bērnus, nu saņemies taču, kas šī ir par sabiedrību, kurai ienāk prātā, ka var atļauties kaunināt sievieti par bērnu neesamību, bet ne vīriešus, kuri nespēj uzņemties atbildību, vai tad visam jābūt tikai uz sievietes pleciem, visam tikai viņas atbildībai un pienākumam, un visiem nospļauties par citiem apstākļiem, kas šī ir par mūžīgi neaptēsto un divkosīgo sabiedrību, kurai ir vienalga, ka šīs tik viegli izmestās frāzes ir sāpīgas. Pēdējā laikā es mazliet tā kā izvērtēju. Esot tāds gadalaiks tagad. Kad mēs pārdomājam lietas. Nāk Ziemassvētki. Kārtējie vientuļie. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:400601 2014-10-30T21:15:00 2014-10-30T21:15:00 2014-10-30T19:29:00Z 2014-10-30T19:29:00Z Bija tāda bieza bāla migla tumsā Juglā, pretī skolai, sporta laukumā. Tāda pienaina kārta virs zemes, spokaina, kad gāju uz savu vilcienu. Vakari tagad ir kļuvuši vairāk ar tausti tverami. Bet dzīve kā tajā Тату dziesmā <a href="https://www.youtube.com/watch?v=7TdIpODFjWY">"Клоуны"</a> — на четыре стороны, все четыре левые. Bet labi. Man pieder mana brīvība, un manai brīvībai ir viskija glāze rokās vakaros. Patiesi dārgs alkohols sasilda ar papildus eleganci. Pārmiju labdabīgus <i>labrīt</i> ar savas draudzenes vīru, saskrienoties rīta vilcienā. Kādu brīdi aizkustināti viņu vēroju. Viņam vienmēr ir tāda maiga un labestīga balss, ļoti pieklājīga. Bet lija. Un tūska, kas sabiezēja pa dienu, ietina visu manu dzīvi savos miklajos un tumīgajos tīklājos. Strīdi darbā, mācību procesa formalitāšu kaitnieciskums, sīkumu pa sīkumam samilzt kaut kāda savāda mieļu dzīve, kurā vairs nav motivācijas nekam, jo nekā vairāk jau arī nav. Patiesi esmu nodzīvojusi līdz tam brīdim, kad droši varu atzīt, ka nekā vairāk nav, un realitāte ir ļoti reāla, nekādu izdomājumu, fantāziju vairs. Un nekā cēla un jēgpilna. Nav. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:400325 2014-10-29T15:31:00 2014-10-29T15:31:00 2014-10-29T13:37:57Z 2014-10-29T13:37:57Z Savādi, kā daži koki turas pie savām lapām vēl ļoti dzelžaini. Vītols pie mana darba neatlaiž ne kripatu no aktualitāti zaudējušā zaļganuma, vien tas kļūst arvien nožēlojamāks, bāls un vietām saskrullējies, nosalusi vasara, kas raujas čokurā, ieritinājusies koka salīkušajā stāvā.<br>Viss ir nobrūnējis un kraukšķīgs zem soļiem. Zeme viegli sala apgrauzdēta un karamelizējusies, pat dienasgaisma kā uz pannas nedaudz apcepta, vismaz no vienas puses. Bet novembris kā stāvs, kas paslēpies ēnās un gaida tumsu, lai iznirtu ielās. Saule vēl mazliet skumīgi glāsta laiku apsūbējuša zelta pieskārieniem.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:399944 2014-10-28T20:27:00 2014-10-28T20:27:00 2014-10-28T18:33:20Z 2014-10-28T18:33:20Z "Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr."<div><div><br></div></div><span class="ljuser"><a href="http://klab.lv/userinfo.bml?user=manannan" style="white-space: nowrap;"><img src="http://klab.lv/img/userinfo.gif" alt="userinfo" width="17" height="17" style="vertical-align: bottom; border: 0;"></a><a href="http://klab.lv/users/manannan/" style="white-space: nowrap; font-weight: bold;">manannan</a> <a href="http://klab.lv/users/manannan/3339.html">"puiši un meitenes"</a></span> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:399149 2014-10-14T20:36:00 2014-10-14T20:36:00 2014-10-14T17:42:10Z 2014-10-14T17:42:10Z Katrā cilvēkā ir brīnuma potenciāls. Atliek vien pieļaut, ka gaisma, kas uz viņu krīt, rada kādu īpašu viņa vaibstu un izteiksmes zīmējumu. Ne tikai fotogrāfija ir zīmēšana ar gaismu, arī sirds šķiet pakļauta tādai pat tehnikai. Ar laiku mani pārsteidz vien tas, ka ir iespējams atļaut gaismai uzzīmēt arvien jaunus un jaunus cilvēkus. Kādu rītu es vēroju savu priekšnieci profilā, viņa ir nekrāsojusies, viņas mati ir mazliet nekārtīgi, viņa brokasto, un tobrīd viņa ir skaistākais cilvēks izplatījumā. Iespējams, tas kādreiz ir noticis arī ar tevi. Vai notiks. Gaisma tevi radīs. Ievilks tavas uzacis stingrāk pierē un acīm piedos citkārt nepamanītu spīdumu, kaut kas, ko tu pateiksi, un tā būs pavisam vienkārša un varbūt nenozīmīga lieta, mainīs pasauli. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:398214 2014-09-30T17:00:00 2014-09-30T17:00:00 2014-09-30T18:53:46Z 2014-09-30T18:53:46Z Bet varbūt šis ir mans labākais pašportrets:<div><a href="https://farm4.staticflickr.com/3929/15369790892_edf5b5bfb9_o.jpg"><img src="https://farm4.staticflickr.com/3929/15369790892_e7daebee78.jpg"></a></div><div><br></div><div>Es dažreiz tā jūtos. Patiesi tā.</div><div>Kamēr dzīve iet un paiet kā vilciena vagons, kurā iekāpj un izkāpj cilvēki, dažreiz drūzmējoties, burbuļojot sarunās, citreiz tik izmiris tukšs, kurā katrs retais pasažieris liekas skaudri saredzams uz vientulības delnas, kaut kāda manis daļa neatkarīgi no visa paliek kā vējā izkārta virskārta. Kad kļūst pārāk skumji, es patveros pie tā.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:398070 2014-09-03T22:21:00 2014-09-03T22:21:00 2014-09-03T19:36:18Z 2014-09-03T19:36:18Z Reizēm es vēlētos, kaut spētu paturēt tikai vienu atmiņu, tikai vienu bildi ar sevi. Un sākt no jauna, sākt no tās vietas, kur nometu kārtējo akmeņu sauju sev no sirds, kur viss smagums laika gaitā vienmēr neizbēgami iekrājas, varbūt sāktu kaut kur prom, svešumā. Dienas vienmēr samet manī skumju mieles kā monētas krājkasītē, laiks. Un tomēr, ja man jāatzīst patiesība, tad tieši pašlaik vairs nav nekādu jautājumu, arī nekādu atbilžu. Laikam pēc būtības nav nekādas filozofijas, tas vienkārši paiet. Es dažreiz vēroju savu dzīvi no malas, it kā ļoti bezkaislīgi. Un, lai arī es redzu tās vietas, kurās mūždien kļūdos, kā nomūk mana adījuma valdziņi, tomēr viss ir kļuvis arī ļoti vienkārši. It kā es būtu sieviete, kas radījusi bērnu, un nu vēro, kā tas rotaļājas jūrmalas smiltīs. Visu to azartu, tīrās un nepieradinātās gaidas no pasaules, kas ir bērnā, to ne mazāko sajēgu par dzīvi, rūgtuma pieredzes trūkumu. Tā es dažreiz skatos uz sevi, savu dzīvi, citiem cilvēkiem. It kā pati būtu palikusi ārpusē un gurda. Un man ir kaut kā priecīgi, bet arī tā bezpersoniski reizē. Nekas nav piesiets, nekas nav piesienams. Dzīve kaut kādā ziņā ir dziesma, kas izskan, lai cik ļoti mēs to arī nemīlētu.<div><br></div><div><a href="https://farm4.staticflickr.com/3899/14940886470_cac7cebd81_o.jpg"><img src="https://farm4.staticflickr.com/3899/14940886470_d411a87af8.jpg"></a></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:397575 2014-08-30T11:57:00 2014-08-30T11:57:00 2014-08-30T09:02:38Z 2014-08-30T09:02:38Z Dzīvē aizvien ir arī mīnētas teritorijas, pa kurām izstaigāju ar basām kājām, līkumojot un cerot neuzkāpt bīstamajām vietām. Un tomēr viss ir mainījies. Patiešām. Ja man būtu jāpastāsta, kas tieši ir pārrakstīts šajā pasakā, es neprastu to izskaidrot. Es esmu kļuvusi īsta?<div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:397430 2014-07-30T22:06:00 2014-07-30T22:06:00 2014-07-30T19:14:30Z 2014-07-30T19:14:30Z Pirmoreiz kopš kritiena uzkāpu uz riteņa un aizminos līdz ezeram. Ūdens ir silts kā piens. Ceļmalas ziedu puduros sisina sienāži. Vasara ir savā pilnības epicentrā. Man nav īsti, ko teikt par dzīvi. Varbūt tas ir labākais, kas ar to var notikt. Dzīvi.<br>Gribas klausīties šo dziesmu:<br><a href="https://www.youtube.com/watch?v=R23bifAbWWs">Lighthouse</a><br>Un neaizmirst šo sajūtu, nekad neaizmirst šo sajūtu, kad ir Labi.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:397114 2014-07-29T08:22:00 2014-07-29T08:22:00 2014-07-29T05:24:45Z 2014-07-29T05:24:45Z Vispār tā ir pavisam jauna līmeņa pieredze pa īstam, dzīvē redzēt, kā Photoshop'ā cilvēku padara tievāku, mazāk krunkainu un tā tālāk. Patiešām neticiet nekam, ko redzat glancētos žurnālos vai uz reklāmu stendiem. Tam nav nekā kopīga ar realitāti. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:397024 2014-07-28T23:01:00 2014-07-28T23:01:00 2014-07-28T20:12:29Z 2014-07-28T20:12:29Z Kaut kādā ziņā esmu ļoti laimīga. Karstums mani izsūc kā caur salmiņu, visu enerģiju, visas domas. Paliek kaut kāda gaisīga nenoteiksme, kurā es peldu, klausoties uz austiņām vienas un tās pašas dziesmas. Atvaļinājums ir beidzies, esmu atkal pārpūlējusies. Es atļauju sev domās izgaršot savu dzīvi kādā savādā rakursā, tādā, kurā ne viss ir izdevies un brīnišķīgi, bet vairs nav tā trūkuma skaudruma, uz ko esmu tik daudz koncentrējusies. Kursi arī ir beigušies. Esmu kļuvusi mazliet tehniski izglītotāka un man ir papīrītis ar manu vārdu un zīmodziņu. Varbūt pielikt pie sienas? Citi tā mēdz darīt ar saviem izglītības sasniegumiem. Man tādu dzīvē ir gaužām maz. Lai nu kā, ir kaut kas jauns mūžam reducēšanai nepakļāvīgajā izteiksmē, kāda savāda sajūta, kad tu pēkšņi apjēdz, ka tava loma nav gluži bez svara, ir labi justies gribētai, neatkarīgi no apstākļiem.<div><br></div><div><a href="https://www.youtube.com/watch?v=Qa0WZkiOtlc">Viena no dziesmām, ko spēlēt uz repeat.</a><br><div><br></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:395985 2014-07-11T18:49:00 2014-07-11T18:49:00 2014-07-11T15:50:34Z 2014-07-11T15:50:34Z Vakar sāka ieplūst aukstums, it kā vasarā būtu uzradusies sūce. Šķiet, ka vasara, maigi mūs noglāstījusi, ir gatava atkal aiziet, vismaz attālināties, ieturēt distanci. Kā mīļākais, kas pēkšņi kļuvis dzestrs. Šodien biju mežā. Plūcu un ēdu mellenes, līdz pirkstgali kļuva zilgani, salu vējā pie ezera. Viss jau ir labi. Tikai nekas nav labi. Bet viss jau vienmēr ir labi. Vakaros saule ir tik skaista, ka gandrīz nekas to nespēj aizēnot. Nav tādu skumju, ar kurām attaisnot nespēju mīlēt šo sauli un šo dzīvi. Un tomēr. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:395281 2014-07-08T09:30:00 2014-07-08T09:30:00 2014-07-08T06:47:07Z 2014-07-08T06:47:07Z Ūdens ezerā vakarā ir tik silts, it kā būtu vārījies tējkannā uz plīts un tad tikai nedaudz atdzesēts. Es nopeldu divus apļus, izbrienu krastā un ietinos dvielī. Tobrīd jau uzrodas cilvēki, un man laiks braukt prom. Mans mirklis divvientulībā ar ezeru ir bijis īss, bet tomēr tas ir bijis. Ir ap vienpadsmitiem pirmdienas vakarā. Mana āda ir pārklājusies ar vasaru kā ar vēl vienu ādas slāni. Esmu laimīga. Braucot ar riteni lejā no kalna un izbaudot ātrumu, es jūtu, kā siltums pieglaužas manam ķermenim. Smaržo noziedējušie jasmīni, pļautā zāle, smaržo saulē uzkarsušais asfalts, kas pamazām atlaižas, tuvojoties naktij.<div>Es biju laimīga arī pirms tam. Arī lietus periodā. Arī kaut kur starp norakstīšanas aktu ailēm excel tabulās, tekošu jumtu, 6.tramvaju, kas lēni rāpjas iekšā rītā, tik auksts, svešs un lietišķi puscaurspīdīgs.</div><div>Dzīve ir brīnišķīga. Vienkārši viss ir noregulēts līdz galam tagad. Laime. Izmisums.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:395140 2014-06-28T18:25:00 2014-06-28T18:25:00 2014-06-28T15:27:28Z 2014-06-28T15:27:28Z <div><a href="https://www.flickr.com/photos/allmythoughts/"><img src="https://farm4.staticflickr.com/3814/8882521258_e252fbfcb5.jpg"></a></div><div><br></div><div><div><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=2vjPBrBU-TM">Party girls don't get hurt</a></i></div><div><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=2vjPBrBU-TM">Can't feel anything, when will I learn</a></i></div><div><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=2vjPBrBU-TM">I push it down, push it down</a></i></div></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:394863 2014-06-26T19:09:00 2014-06-26T19:09:00 2014-06-26T16:15:07Z 2014-06-26T16:15:07Z Man sagādāja prieku mazie Provansas ciemati Liberonu abās pusēs, ko savā nodabā apbraukāju ikdienā, mācīdamās dzīvot, dzīvi vērojot, izjūtot un izsmaržojot, ne tai kalpojot.<div><br></div><div>Vienlaikus biju pārtraukusi rakstīt, jo Latvijā jutos kā trimdā. Un trimdā, kā zināms, atmirst dzīvā saikne ar valodu. Manai valodai bija aizvērts avots. Tad kālab patiesi nedoties prom? Trimda Latvijā vai trimda pasaulē — kāda starpība?</div><div><br></div><div>Bet es zinu, ka talants mīlēt ir gandrīz nepanesams Sīzifa darbs.</div><div><br></div><div>Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana. Smagais metāls III"</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:394545 2014-06-26T07:40:00 2014-06-26T07:40:00 2014-06-26T16:08:35Z 2014-06-26T16:08:35Z Visvairāk es patiesi esmu nogurusi. Mana roka, iežņaugusi dūrītē metamos kauliņus, bezspēkā nedaudz nolaižas, atveras, un skaitļi aizripo projām, visa mana dzīve aizripo projām.<div><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=fRFCcITmcoI">May your free spirit last, never fade</a></i></div>