urn:lj:klab.lv:atom1:hestia H. H. ignes_fatui@inbox.lv H. 2013-05-18T18:44:50Z 2013-05-18T18:44:50Z urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:364401 2013-05-18T21:28:00 2013-05-18T21:28:00 2013-05-18T18:44:50Z 2013-05-18T18:44:50Z Pamodos no sliktiem sapņiem.<div>Rakstīju I. - <i>būs labi. Es saņemšos un kaut kad rezultātā būs labi.</i></div><div>Tikai to saņemšanos es katru dienu atlieku, pabīdu uz priekšu kā tas zēns sviesta pikuci ar degunu stūma uz priekšu pa rupjmaizes šķēli, lai gardākais tiktu pēdējam kumosam, bīdīja un bīdīja, līdz atlidoja vanags un nočiepa viņa sviesta pikuci. Tā ir viena no pasakām, ko man bērnībā stāstīja vecmāmiņa. Vispār ļoti gudra pasaka, par dzīvi gudra.</div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:364248 2013-05-16T14:59:00 2013-05-16T14:59:00 2013-05-16T12:00:54Z 2013-05-16T12:00:54Z Dažreiz man šķiet, ka es redzu, kā rotaļājas karma. To nelaimīgumu, ko iedevi, es padevu tālāk. Tas ceļo kā pa klusajiem telefoniem. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:363880 2013-05-16T13:59:00 2013-05-16T13:59:00 2013-05-16T11:03:42Z 2013-05-16T11:03:42Z Spīd apdullinoša saule, dīc mušas, raud kaimiņu suns, smilkstiem atbalsojoties izskārstajā dienā. Tava vieta ir tukša. Bet ilgi tā tāda nepaliks. Zāle aug pa minūtēm, un velēna visu drīz aizgrauzīs ciet. Tulpes noziedot skrullē ziedlapas uz āru. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:363644 2013-05-15T22:23:00 2013-05-15T22:23:00 2013-05-15T19:59:20Z 2013-05-15T19:59:20Z Šodien aptvēru, ka jau kādu laiku manī ir iestrādājies paradums vakarus pavadīt ar alus pudeli. Vai divām. Mēs ar dzīvi esam nedaudz aizsapņojušās. It kā būtu apsēdušās uz lieveņa ar cigareti un nesteidzīgi vērotu, kā paiet vasara, kā lēnām izzūd laiks, it kā tā nekad nebūtu bijis. Paklusi mums līdzās ir piesēdis kaķis, tāds pats laika vērotājs kā mēs, nesaistīts. Varbūt laika arī nekad nav bijis. Tikai muļķības. Stundu, dienu un nedēļu  Šobrīd mums vairs neko nevajag. Mums ar dzīvi. Ne vienai no otras, ne no citiem cilvēkiem. It kā mēs nemaz neeksistētu šajā pasaulē. Mēs vairs nelecam klasītes, nespēlējam gumijas, mēs vairs neielīpam citu cilvēku austajos nozīmju tīklos. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Būt absolūti brīvai no citiem. Es gandrīz varu noticēt tam, ka eksistēju, ka esmu es. Šo atvaļinājumu es labprāt pastieptu garāku. Un turpinātu žūpot. Vien šovakar jau skaidri iezīmējās sajūta, ka alus rūgtā garša mutē sevi ir izsmēlusi.<div>Tad tāds ir vecums, es brīžiem pieķeru sevi nodomājam. Šī labdabīgā vienaldzības sajūta asinīs. Tad beidzot es to jūtu. To, kā turpināsies dzīve. Un tas nemaz nav tik briesmīgi, kā gaidīju. Patiesībā ir tā, it kā no manis būtu izvilkts pūžņojošs svešķermenis. Vairs nav tās sāpju pulsācijas, patiesi nemaz nav vairs.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:363467 2013-05-10T05:43:00 2013-05-10T05:43:00 2013-05-10T02:47:08Z 2013-05-10T02:47:08Z Saullēkts. Putni un gliemeži. Iela, kas pēc lietus baltos vālos iztvaiko pēdējo dienu svelmi. Es biju aizmirsusi to pelēkās gaismas absolūtumu pirms pieciem no rīta maijā. Bet ziema bija tik gara, kā gan to var atcerēties. To, ka ar dzīvi iespējams samierināties (viegli). urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:363142 2013-05-09T19:38:00 2013-05-09T19:38:00 2013-05-09T16:45:21Z 2013-05-09T16:45:21Z Tā smarža, kas tagad nāk no zemes pēc lietus. No kokiem, kuri strauji dzen lapas. No priežu galotnēm, kurās švīkst vārnu spārni. Būtu labi to smaržu savākt un uzglabāt kādā lādītē, lai brīžos, kad tevi pamet pēdējie spēki vīt dzīves skumjo rotaļu, tu atcerētos, kāds aromāts piemīt Patiesumam. Kāda ir sajūta gulēt iekšā Dzīvē, neko vairāk no tās neprasot. Ka tā ir vienīgā Jēga, kāda vispār var būt. Vienīgais veids, kādā (drīkst) pieskarties. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:362823 2013-05-08T17:08:00 2013-05-08T17:08:00 2013-05-08T14:41:01Z 2013-05-08T14:41:01Z Es apklusinu savu balsi. Es vairs negribu runāt. Mani vārdi ir kā vecs katlu skrāpis, kaut kādā brīdī tie ir kļuvuši tieši tādi. Bet ar skarbo realitāti neko tīru izberzt nav iespējams. Vien skrāpēt. Tādēļ es vairs nerunāju, ne īstenībā. Vairāk var pateikt mūzika. Vairāk var pateikt svešas fotogrāfijas. Pateikt labāk un neuzbāzīgāk. Vai tad es jebkad spēšu aprakstīt to, kā ir skumt pēc dzīves, kas <i>mums</i> nekad nebija. Kā ir apdzīvot telpu, kuru piepilda tikai <i>Tevis</i> iztrūkums. Kā ir vēlēties <i>mirt</i> un tomēr reizē vēl tik instinktīvi <i>tiekties pēc dzīves</i>, tā bērnišķīgi, ar iekāri pēc mirkļiem un lietām, pēc garšas mutē. Kad stāvēju uz tiltiņa un skatījos, kā manā upē spoguļojas koki, man pienāca klāt un pieglaudās svešs kaķis. Brīdi viņš palika pie manām kājām, un tad vienkārši aizgāja, it kā nekā nebūtu bijis. Vai ir tādi vārdi, kas pateiktu, ka dzīve ir kaķis, kas nāk un iet, kā tam labpatīkas, un tu nedrīksti tam apkļaut savas rokas. Mūsu ilgas un cerības neko nesver, ne kaķa brīvībā un vienpatībā.<div><br></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=sKCwG_tW7yc">Drift</a></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:362621 2013-05-07T18:09:00 2013-05-07T18:09:00 2013-05-07T19:12:45Z 2013-05-07T19:12:45Z Un tad nez no kurienes iestājas tāds trausls dzīvesprieks. Kā pirmo salnu plēvītes pār rudens peļķēm, tik trausls. Tev pat bail tam pieskarties, ja nu izkūst, ja nu sabirst starp pirkstiem. Tu kāri tver katru tā sīkāko kustību sevī, pieploc kā pie avota, lai remdētu slāpes. Tomēr nedrīkst sadzerties par daudz, par strauju. Viss, ko mēs iemīlam, apsīkst ātri.<div><br></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=uUWrcFpmI5U">Daughter - Still</a></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:362331 2013-05-06T19:19:00 2013-05-06T19:19:00 2013-05-06T16:28:42Z 2013-05-06T16:28:42Z Tikai pirmās, patiesi siltās pavasara dienas man vienmēr atklāj to, cik patiesībā (nepiedodami) daudz manī ir ziemas. Es neprotu to siltuma vieglumu un bezrūpību. Vienmēr esmu sapņojusi kādu laiku padzīvot vietā, kur nav ziemu, un paskatīties, kas tad notiktu ar Ziemu Manī.<div>Cik daudz mūsos tomēr ir no bērnības, es domāju šodien. Tas, kādi bērni mēs bijām. Sabiedriski vai vientuļi, priecīgi vai skumīgi, rūpju mākti vai pasargāti. Tas uz visiem laikiem padara mūs par to, kas esam. Tas, kā mēs saslēdzāmies ar pasauli, kāds bija sākotnējais savienojums, ko mēs pirmo ieraudzījām/sajutām. Un to nekad nevarēs mainīt. Tikai ignorēt.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:362121 2013-05-06T15:49:00 2013-05-06T15:49:00 2013-05-06T15:27:22Z 2013-05-06T15:27:22Z Sēdēju un skatījos, kā saulē sildās zeme. Brūngani zaļa zeme, it kā pēc miega nedaudz izspūrusi, savēlusies. Pēc ļoti ilgiem laikiem klausījos <i>The Doors</i> un atcerējos, ka vienmēr esmu domājusi - tās skumjas, kas ir šajā mūzikā, ir tik bezdievīgas, ka cilvēkam ir jābūt ļoti pieaugušam, lai tās gan izdzīvotu, gan pārdzīvotu. Klausoties, kā Morisona balss izdzied vārdus - <i>Before you slip into unconsciousness. I'd like to have another kiss. Another flashing chance at bliss</i>, man vienmēr ir bijis skumji līdz pašai serdei, tā, ka dziļāk nav kur. Un tomēr mana cigarete nokūpēja, kafijas krūze iztukšojās, dziesma izskanēja un dzīve turpinājās. Dažkārt liekas tik nepiedodami - tas, ka tu beigās vienmēr izdzīvo. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:361769 2013-05-05T21:13:00 2013-05-05T21:13:00 2013-05-05T18:38:34Z 2013-05-05T18:38:34Z <i>Take me, take me, home - </i>sievietes balss žēlabaini kliedz dziesmā. Es lēnām staigāju pa veikalu ar iepirkumu grozu uz elkoņa, kurā ielieku visu, kas visvairāk izceļas plauktos. Būtībā man ir vienalga, ko es pērku. Atceros kaķbarību. Pa laikam no kabatas izvelku mobilo telefonu, lai uzliktu vēlreiz to pašu dziesmu vai izlasītu īsziņu. <i>Burned out flames should never re-ignite</i> - Viņa dziesmā apgalvo. Varbūt tā ir taisnība. Par manu dzīvi kā tādu. Tā ir izdegusi. Un velti ir mēģināt to jebkad iekurt no jauna. Varbūt tādēļ man ir tik viegli izlikties par cilvēku, spēlēt savu eksistenci kā viena aktiera izrādi. Jo nav nekādas patiesības tur apakšā, nav patiesības, ar ko nonākt pretrunā. Tevis nav, manis nav. Tikai mākoņi brauc debesīs, pūš vējš. Es nāku pret krastu un atkāpjos kā jūra, ļoti strauji, ļoti ātri raujos prom, kā apdedzinājusies, tā vienmēr, tā visu mūžu. Beigās paņemu no plaukta alus pudeli. Pēc puslitra es jau būšu iereibusi, un uz brīdi manā ķermenī iestāsies īslaicīga labsajūta, pirkstgalos kutināsies karstas asinis, viss šķitīs par kripatiņu īstāks, aptaustāmāks, reālāks, ticamāks. Ja es no kaut kā patiesi ciešu, tad tā ir nespēja sajust Visu Šo. Nespēja aizsniegt, aizskart Īstenību. Mēs esam caurspīdīgas viena otrai. Mēs visi esam caurspīdīgi viens otram. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:361659 2013-05-04T12:37:00 2013-05-04T12:37:00 2013-05-04T09:58:35Z 2013-05-04T09:58:35Z Izeju ārā izkārt karogu. Zeme čaukst zem maniem soļiem. Esmu tuksnesī, domāju. Un mans tuksnesis ir piebiris ar cepumu drumslām un veltām domām. Tādas ir manas iedzeltenās tuksneša smiltis. Apsēžos uz sliekšņa, dzeru kafiju un smēķēju. Aust trausls rīts. Bet smiltis ir sausas manā saujā, tagad tās ir izžuvušas sausas un siltas kā vasarā, kā jūrmalā. Tu iegremdē pirkstus un sajūti katru sīkāko akmentiņu, sajūti katru kvarca šķembu, un sauli, kas uzsūkusies sīkajos smilšu graudos. Tā sasilda tavas mūžam ledainās rokas, uzsūcas tevī caur ādu, caur tavu asinsriti. Tu aizver acis un smaidi, tavu pirkstu starpās uz brīdi ir laika bezgalība. <i>Shadows settle on the place, that you left. Collecting names of the lovers that went wrong. The lovers that went wrong.</i> Fonā skan nebūtiska dziesma ar nebūtiskiem vārdiem. Būtisku vārdu nemaz nevar būt. Pasaule, pat dzīve ir vien tāda izjukusi bilde, puzle, ko nekad nesalikt atpakaļ kopā. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:361288 2013-05-03T19:58:00 2013-05-03T19:58:00 2013-05-03T17:24:54Z 2013-05-03T17:24:54Z Skatos, kā zāle pamazām aprij manu zemi, to zemi, kuras brūno, pēc ziemas nobrāzto kailumu es pat nepaspēju iemīlēt. Tagad viss notiek, es domāju. Ārā aiz loga. Notiek strauji un neapturami. No ievām nenovēršami spraucas laukā savītas lapu tūtas, ievas vienmēr ir tik niknas, nez kādēļ tā, niknas un alkainas, un nespēj pagaidīt. Un visā šajā reibonī, ko es tveru no droša attāluma, caur stiklu, es tomēr apjēdzu, ka man vairs nav veidola, nav kontūras. Ja nav Tevis, nav arī manis - es atceros veco pasaku. Tur aizvien neko daudz nevar līdzēt. Tomēr man ir labi tā - nebūt. Tā personiskā bezsvara un nenozīmības sajūta jau ir tik sena, gandrīz kā bērnības atmiņa, kas tevi atkal aizved mājās, iegremdē tevi atpakaļ tajā mirklī, kurā <i>viss vēl var būt labi</i>. Pasaules gals tiek izdzēsts no vēstures annālēm un aizmirsts kā rotaļlieta, kuru tu esi pāraugusi. <i>Nav labi spēlēties ar tumsu - </i>tu vēl sev iečuksti ausī atgādinājumu - nepavisam nav labi, <i>atceries priekšdienām</i>. Bet tu neatcerēsies. Tu nekad neatceries. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:361201 2013-05-01T13:33:00 2013-05-01T13:33:00 2013-05-01T10:39:52Z 2013-05-01T10:39:52Z Dzīve mūs jau ir apmainījusi. Aizvietojusi ar citām ēnām. Uz brīdi izeju ārā un saprotu, ka nevaru vairs pieskarties zemei. Varbūt tā ir kļuvusi caurspīdīga. Vai arī manas rokas. Tas no sāpju trūkuma - es sev pasaku priekšā. Jo sāp jau tikai <i>īstenība</i>. <i>Nekas</i> sāpēt nevar. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:360835 2013-04-30T21:11:00 2013-04-30T21:11:00 2013-04-30T18:25:29Z 2013-04-30T18:25:29Z Vilcienā man blakus apsēdās trīs kuplas dāmas (vidējos gados). Viņas jokoja un smējās. Viena piedāvāja jaunākajai cepumus, pēc brīža piebilstot, ka tie esot suņu. Bet galvenais, kas mani satrieca, bija viņu dzīvesprieks - īsts un neviltots. Es veselu mūžību nebiju redzējusi cilvēkos patiesu dzīvesprieku, īstu jautrību, nevis to samocīto pusizlikšanos, kas lielākoties tiek spēlēta sabiedrībā. Varbūt tā ir pilsēta. Pilsēta, kurā mums visiem ir tik sasodīti moderni, melni mētelīši un zābaciņi, mēs visi esam tik izskatīgi un veiksmīgi, savākušies stīvi un iznesīgi savaldīgi, rezervēti līdz pēdējai vīlītei, un mūsu dzīves tik strauji traucas pretī tukšumam, ka mūsu kaklā kāpjošais aukstums un rūgtums piepilda gaisu ar virtuozu melīgumu, tādu ēnu spēli, ko var gandrīz sataustīt. Protams, es pārspīlēju. Bet viņas, viņas dzīvē jutās tik ērti. Es neatceros, kad es pēdējoreiz esmu dzīvē jutusies ērti. urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:360643 2013-04-29T20:54:00 2013-04-29T20:54:00 2013-04-29T19:34:37Z 2013-04-29T19:34:37Z Sapnī redzu sevi svešā dzīvē. I. māj man atvadas, un kāds cilvēks no pagātnes apliek ap vidukli roku un ved mani prom. Es vēl atskatos, bet visizteiktāk izjūtu vienaldzību pret visu notiekošo. Iela, pa kuru mēs ejam, ir vienās bedrēs, un koki virs galvas tinas biezā krēslā.<div>Kad pamostos, esmu atvieglota par to, ka tā nav tagadne, par ko sapņoju. Bet varbūt es kļūdos. Varbūt tā arī ir tagadne, kurā mana sirds ir sarecējusi tumša un tukša.</div><div>Dzīve, dzīve atstāj aiz sevis netīri duļķainas pēdas. Kā notecējusi kafijas tase uz papīra.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:360267 2013-04-28T19:44:00 2013-04-28T19:44:00 2013-04-28T16:45:21Z 2013-04-28T16:45:21Z <a href="http://www.youtube.com/watch?v=dOklNFZX0ok">Sunday Munich - Morphine</a><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:360184 2013-04-27T18:13:00 2013-04-27T18:13:00 2013-04-27T15:25:08Z 2013-04-27T15:25:08Z <i>Pie vīriešu cietuma drūzmējas sievietes ar sūtījumiem, bet paskatieties pie sieviešu cietuma - nav neviena vīrieša ar sūtījumiem</i> - tas ir teksts, kas man ierāpjas atmiņā.<div>Arī meitene, kas dejo, rībinot bungas, un dzied tik skaistā balsī, ka man aizraujas elpa. Pa starpu viņa pasaka vārdus - <i>vīrietis, kas modina sievietē mīlestību bez nolūka uz to atbildēt, ir gļēvulis. </i>Tad dziesma un dejošana turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Gaisā ņirb viņas krāsainais paģērbs un garie, gaišie, nekārtīgās cirtās plīvojošie mati.</div><div><br></div><div>Visu dienu līst, lēni un skumji. Lietus kā gliemezis monotoni rāpjas pāri laikam, it kā bezmērķīgi, it kā ļoti, ļoti bezmērķīgi.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:359813 2013-04-25T13:29:00 2013-04-25T13:29:00 2013-04-25T10:30:27Z 2013-04-25T10:30:27Z <div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=hTGl4ItMxwI">Dead dreams dropping off the heart like leaves in a dry season</a></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=hTGl4ItMxwI">Can i grow a new skin</a></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=hTGl4ItMxwI">Can i try to begin again</a></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:359518 2013-04-24T10:39:00 2013-04-24T10:39:00 2013-04-24T07:40:16Z 2013-04-24T07:40:16Z <div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=tv7nzYG64go">Like needles in my brain</a></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=tv7nzYG64go">Passionate remembrances to educate me</a></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=tv7nzYG64go">I'm giving in again</a></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:359214 2013-04-24T09:50:00 2013-04-24T09:50:00 2013-04-24T06:56:10Z 2013-04-24T06:56:10Z Cenšos (iet pastaigās) (salipināt sevi atkal kaut kādā formā).<div>Vietā, uz kuru eju, pļava ir applūdusi, un ūdenī spoguļojas koki. Ceļš tajā vietā met līkumu, un uz augšu nedaudz lien <i>visu iespēju zeme</i>. Ir tādas vietas uz pasaules pa retam. Kurās realitāte it kā ieplaisā, un var sajust to pirmatnējo, tīro, neaptraipīto dzīves sajūtu/dziņu.</div><div><br></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=o2zf28T0LFU">Dream Is Destiny</a></div><div><br></div><div><a href="http://www.youtube.com/watch?v=33cuybrKPmU">Giving In</a></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:359008 2013-04-20T00:13:00 2013-04-20T00:13:00 2013-04-19T21:13:54Z 2013-04-19T21:13:54Z <a href="http://failiem.lv/u/mbmhmdw">Tumsas laika piezīmes</a><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:358737 2013-04-19T22:43:00 2013-04-19T22:43:00 2013-04-19T19:43:47Z 2013-04-19T19:43:47Z <a href="http://www.youtube.com/watch?v=xWWrY7fO3S4">I Will Be Silent</a><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:358494 2013-04-17T20:25:00 2013-04-17T20:25:00 2013-04-17T17:34:43Z 2013-04-17T17:34:43Z <div>Sākumā mēs bijām skaisti. Kā pludmale, kurā vēl nav cilvēku. Jūrmalas smiltis stāv krastā un aicina iegremdēt pēdas. Viss tik tīrs un kluss, plašumi, kas vēl priekšā. Bet tad tu pēkšņi nonāc it kā stacijā, pienāk elektriskais vilciens, un no tā kāpj laukā cilvēki, aumaļām, straumēm, un tu stāvi tās nevaldāmās plūsmas vidū un vairs nesaproti, kur tu atrodies, ko tu te dari, un kādēļ viss ir tik skaļš.</div><div>Esmu par daudz pateikusi. Visur, kur paskatos, manis ir par daudz. Un tā pat neesmu es. Ne patiesībā. Tās ir kaut kādas šļakatas, peļķes un dubļi, dezorientācija. Atgūt savu nevainību. Tīrību tur apakšā. Viss pārējais nāca pēc tam un pa virsu. Dzīve, izmisums.</div> urn:lj:klab.lv:atom1:hestia:357793 2013-04-15T21:58:00 2013-04-15T21:58:00 2013-04-21T17:54:35Z 2013-04-21T17:54:35Z <a href="http://www.youtube.com/watch?v=tT7NGqsdz_k">You Are My Everything - Stalker</a>